Skip to content
Words Without Borders is an inaugural Whiting Literary Magazine Prize winner!
from the February 2018 issue

Linna

Pirms manā dzīvē ienāca Linna, es pratu cilvēkus mīlēt tikai no attāluma, tikai domās, un mokoši bija piespiest sevi vārdiski vai fiziski izrādīt pieķeršanos.

Mana māte bija pārliecināta, ka es viņu nemīlu. Pat toreiz, kad uzdāvināju viņai baltu liliju pušķi un dzintara kaklarotu par visu gadu krāto pusdienu naudu, un pateicu, ka viņa ir labākā mamma pasaulē, viņa tikai sausi pateicās un atlikušo vakaru ar mani nerunāja. Tas viss tāpēc, ka kārtējo reizi biju atrāvies, kad viņa mēģināja mani noskūpstīt uz vaiga, un saviebies, kad viņa noglaudīja man galvu. Kaut kas mātes pieskārienos man šķita nepanesams, pārāk tuvs. Es vēlējos, kaut man tie patiktu un kaut es spētu no sirds atbildēt, bet nespēju pat ticami tēlot. Es gribēju mācēt pieskarties, bet nezināju, kā lai to izdara tā, lai nešķistu samocīti un nedabiski.

            Līdzīgi bija ar visām sievietēm, kas man patika, arī ar to pēdējo pirms Linnas, – Grētu. Toreiz brīžos, kad paliku vienatnē, daudz domāju par viņu. Tik viegli spēju izsapņot mūsu attiecības: dzīve daudz nemainītos, tikai man būtu kāds, ar ko kopā vakariņās gatavot manus mīļākos makaronus ar čedaras sieru un pekanriekstiem un pārspriest “Troņu spēļu” jaunākās sērijas. Un naktī es apskautu nevis spilvenu, bet Grētu. Taču, kad satikos ar Grētu dzīvē, šīs vienkāršās fantāzijas kļuva nepiepildāmas. Viss, ko teicu, bija pieckārt jāpārdomā, jo baidījos pateikt ko nevietā, nemaz nerunājot par pieskaršanos – nekad nevarēja zināt, ko drīkst, ko nedrīkst, kā viņai patiks, kā ne. Mūsu pēdējā tikšanās reizē sēdējām pie gaiša galdiņa piebāztas kafejnīcas vidū, un es netīšām pārāk skaļi viesmīļa klātbūtnē pajautāju, vai drīkstu satvert Grētas roku, viņa nobijās un uzreiz palūdza viesmīlim rēķinu.

            Pēc tā es padevos un nospriedu, ka manā dzīvē mīlestība tā arī paliks tikai vientuļi sapņi. Sāku skatīties citā virzienā, līdzko ieraudzīju kādu glītu meiteni, un biju apņēmies vakariņas visu atlikušo dzīvi ēst vienatnē. Taču tad – tad es ieraudzīju un ieguvu Linnu.

            Viņa ieradās garenā kartona kastē, noguldīta guļus. Izskatījās pēc tieši tādas meitenes, kādas man vislabāk patīk: gari, tumši rudi mati, zaļas acis, mazliet apaļīgāka nekā žurnālu modeles. Arī Linnas raksturs bija ideāls: mierīgs un kluss.

            Pirmajā dienā es tikai nosēdināju viņu uz dīvāna un nedroši vēroju viņas izliektās auguma aprises un pārcilvēciski piemīlīgo seju. Nākamajā dienā sāku arī sarunāties, izstāstīju savu viedokli par “Troņu spēļu” pēdējo epizodi. Trešajā dienā pieskāros viņas matiem, un vēl pēc dažām dienām arī ādai. Tā bija maiga un gluda, pat pārāk, bez neviena lieka matiņa. Ar katru dienu arvien vairāk saņēmu drosmi un sāku apskaut viņas vidukli, glāstīt pēdas, pieskarties Linnai visos veidos, kādos biju sapņojis pieskarties sievietei. Viņas ķermenis, kaut arī vēss un ciets, vienmēr atsaucās maniem pieskārieniem ar pilnīgu atdevi. Kad ilgi turēju Linnas roku, tā mazliet sasila. Sākumā mani tas biedēja un lika justies neērti, bet drīz iepatikās.

 

            Es nevarēju vest viņu ārā, tāpēc mājas kļuva par mūsu kopīgo pasauli. Mēs kopā gatavojām makaronus ar čedaras sieru un pekanriekstiem, saritinājāmies uz dīvāna un skatījāmies “Troņu spēles” vai klausījāmies Čaikovski, kurš bija mūsu abu mīļākais komponists.

Kad es gribēju, lai Linna pieskaras man, iekārtojas klēpī vai apskauj, vienmēr nācās pašam ielocīt un izkārtot viņas rokas un kājas, jo, kaut arī atdevīga, viņa neizrādīja iniciatīvu. Tikai vārdos mēdza izteikt, ko vēlas, taču Linnas vēlmes vienmēr sakrita ar manējām, un viņas balss bija tik klusa, ka dzirdēju to tikai savās domās.

Es neesmu jucis. Zināju, ka visus Linnas vārdus un viedokļus viņai piešķiru pats, zināju, ka viņa ļaujas maniem pieskārieniem tāpēc, ka nespēj pretoties. Bet man patika fantazēt, ko Linna varētu domāt un just, iztēloties, ka viņa grib man pieskarties tikpat ļoti, cik es viņai. Tā es turēju Linnu savās skavās īstu un taustāmu, tomēr pa pusei izsapņotu, bet vienalga tā šķita īstākā mīlestība, kādu esmu piedzīvojis.

Līdz brīdim, kad satiku Mariju. Ar miesu, asinīm un domām apveltītu sievieti, kura sāka strādāt mūsu uzņēmumā par biroja asistenti, un turpmāk man nācās viņu redzēt ik darba dienu. Viņas mati nebija rudi, nedz arī acis zaļas, bet tas, kā viņa mēdza kautrīgi smaidīt vai neveikli uzskriet mēbeļu stūriem, mani aizkustināja. Šad tad viņa pienāca pie datora monitora, aiz kura es klabināju jaunas programmas, un nodeva man kāda klienta ziņojumu vai jautāja, kādu tēju es vēlētos pasūtīt birojam. Man bija grūti Marijai atbildēt bez stomīšanās, un, pārnācis no darba mājās, es vēl nespēju pārstāt domāt par viņas skanīgo balsi, par acīm, kas skatījās uz mani, nevis kaut kur tukšumā. Reiz apgūlos gultā, iekārtoju Linnas rokas uz savām kailajām krūtīm un iedomājos, cik mīkstas un siltas būtu Marijas plaukstas, Linna tādas varētu iegūt tikai mikroviļņu krāsnī. Es spiedu Linnu pie krūtīm un centos iztēloties, ka tā ir Marija, bet Linna apvainojās un sastinga vēl vairāk, un kļuva vēl aukstāka, un man nācās celties un nosēdināt viņu krēslā istabas otrā pusē.

Taču nākamajā dienā es atkal redzēju Mariju, kura man uzsmaidīja un vēlreiz atsita gurnu pret mana galda stūri. Alkas pēc viņas lika man slāpt pēc pieskārieniem un tuvības vairāk nekā jebkad agrāk, un pēc darba es atgriezos pie Linnas. Es dusmojos uz Linnu, ka nespēju iedomāties Mariju viņas vietā, ka viņai nav sava siltuma, ka viņa ir tik kaitinoši klusa un nekustīga un vienaldzīgi piekrīt visam, ko es saku un gribu. Un tomēr es pieskāros viņai, izmantoju viņu teju ar ļaunu prieku par to, ka viņa nespēj pretoties. Vienu reizi man šķita, ka Linnas acīs parādās izteiksme – pārmetums par to, ka manās domās tagad dzīvo kāda cita.

Tā es mocījos, iztēlē mētādamies no vienas sievietes pie otras. Būdams darbā un sarunādamies ar Mariju, es dažreiz ilgojos pēc Linnas, jo ar viņu tomēr bija viegli, man nenācās sarkt, pīties vārdos un drudžaini satraukties, ko viņa padomās un darīs. Kad arvien biežāk notvēru Marijas skatienu, uz mirkli pagriezdamies pret viņas darbagaldu ieslīpi aizmugurē, man pietrūka Linnas tukšo, nekritisko, nepētīgo acu. Reiz kādā piektdienā Marija uzaicināja mani kopā ēst pusdienas, un to laikā cerīgi apvaicājās par maniem nedēļas nogales plāniem, un es nobijies uzreiz izmetu, ka atpūtīšos mājās kopā ar savu draudzeni. Marija nolaida skatienu klēpī, pēc tam arī es, un todien mēs vairs nerunājām.

            Kad dzīvoklī mani kārtējo reizi sagaidīja mēmā, aukstā Linna, es, protams, rūgti nožēloju pateikto. Linna tikai sēdēja klusi izsmējīga, un es sažņaudzu rokas dūrēs, lai nesatvertu viņu un netriektu pret sienu. Bet nespēju nodarīt pāri sievietei, pat plastmasas sievietei ne. Tajā nedēļas nogalē Linnai vispār nepieskāros.

            Marija turpmāk vairs neaicināja mani pusdienās, un arvien retāk uzskrēja manam rakstāmgaldam. Kad viņa attālinājās, mana apsēstība ar viņu tikai auga. Vienreiz pats saņēmos uzaicināt viņu kopā pusdienot, bet viņa tikai kautrīgi nosmaidīja un atteica, ka torīt paēdusi pārāk sātīgas brokastis. Citās dienās, kad ļoti ieinteresēti uzmācos Marijai ar jautājumiem par biroja papīra un kafijas krājumiem, Marija atbildēja laipni, tomēr lietišķi.

            Viss beidzās – vai var teikt, beidzot sākās – tajā vakarā, kad birojā svinējām priekšnieka dzimšanas dienu. Dažus dzērienus boss visiem uzsauca, un pēcāk vairāki kolēģi devās uz bāru, starp tiem arī es un Marija. Es savas saspringtās smadzenes dāsni mērcēju alū, ievēroju, ka arī Marija dzer vairāk nekā es būtu iedomājies viņu spējīgu. Kad citi jau posās mājup, pierunāju Mariju palikt uz vēl vienu glāzi. Viņa vilcinājās, tāpēc es uzreiz pasūtīju divas rumkolas, lai aiziet kļūtu nepieklājīgi. Un tad, kad mēs apsēdāmies pie stūra galdiņa divatā, man sabruka visi aizsargmūri; es Marijai sacīju, ka patiesībā mana tā sauktā draudzene ir nedzīva un pa pusei izdomāta un ka man ļoti patīk Marija, bet biedē tas, cik viņa dzīva un īsta. Marija nesaprata, par ko runāju, bet es baidījos paskaidrot līdz galam. Pasūtīju vēl divus dzērienus un tad izstāstīju viņai par to, cik grūti man bērnībā bija apskaut māti, un par to, kā es nezināju, ko sacīt un kur likt rokas, esot kopā ar Grētu un visām citām sievietēm, kas man jebkad patikušas. Marija saprotoši māja ar galvu. Mēs iztukšojām vēl pa glāzei, un līdz ar pēdējo malku man izdevās saņemt drosmi un mazliet par skaļu Marijai lūgt, lai ļauj man kaut ko parādīt savās mājās. Sacīju un cerēju, ka Marija līdz galam sapratīs tikai tad, kad būs redzējusi savām acīm. Mana dedzība, alkohols, atklājums, ka Marija dzīvo netālu – kaut kas no tā viņu pārliecināja.

Kad mēs ienācām manā dzīvoklī, Linna sēdēja guļamistabā – paldies Dievam, klubkrēslā, nevis gultā. Es iedomājos, cik apkaunojoši būtu bijis, ja viņa kaila vāļātos manā nesaklātajā gultā, un nervozi iesmējos. Bet smiekli apdzisa, kad ievēroju Marijas nopietno seju, kura vērsās te pret bezkaislīgo Linnu, te pret mani. Gaidīju, ka viņa nosauks mani par nožēlojamu izvirtuli vai ko tamlīdzīgu un steigsies uz ārdurvīm, bet tad arī Marija sāka smieties. Skaļi, dzīvi, īsti smieties. Un šie smiekli, kaut arī patīkamākā skaņa, ko jebkad esmu dzirdējis, mazliet biedēja mani, tāpat kā Marijas pieredzējušās, glāstošās rokas, kad viņa man tuvojās, dzērumā aizmirsusi kautrību. Bet tad es uzmetu vēl vienu skatienu Linnai un atcerējos, kā, būdams ar viņu, biju centies iztēloties Mariju. Tas man neizdevās, un tomēr es biju pieskāries Linnai visos tajos veidos, kādos gribēju pieskarties īstai sievietei. Un tagad es rīkojos pretēji: atsaucu atmiņā visus ar Linnu pavadītos brīžus un pieskāros Marijai tāpat, kā tiku to darījis ar Linnu. Liku plaukstas visās tajās pašās vietās, sākot ar matiem, virzoties uz augšdelmiem, vidukli, kājām. Un arī Marija ļāvās, viņa atbildēja maniem pieskārieniem līdzīgi, kā biju iztēlojies Linnu atbildam: izbrauca ar pirkstiem caur matiem, apskāva kaklu, aizskāra krūtis. Kādā brīdī ievēroju, ka Linnas seja ir pavērsta pret mums, gribēju viņai uzmest kādu apģērba gabalu, bet tad atcerējos, ka viņa taču ir tikai lelle, viņa neko neredz.

Tomēr, kad Linnas vietu manā dzīvē aizņēma Marija un mēs sākām dzīvot kopā, no lelles neatsacījāmies. Marija iemācījās ar viņu sadzīvot. Dažreiz mēs trijatā gatavojam makaronus ar čedaras sieru un pekanriekstiem un pēc tam skatāmies “Troņu spēles”. Reizēm Marija strīdas pretī un saka, ka labāk grib pasūtīt picu un skatīties “Seksu un lielpilsētu”, un šādās reizēs es mēdzu pārdomāt ar Linnu pavadīto laiku, paslepus ielikt viņas plaukstu savējā un pasmaidīt par to, cik tā pakļāvīga, tomēr mākslīga, auksta un nevarīga.

            Tikai tad, kad nāk ciemiņi, mēs Linnu noslēpjam skapī. Viņi nesaprastu.

Read more from the February 2018 issue
Like what you read? Help WWB bring you the best new writing from around the world.