Skip to content
Words Without Borders is one of the inaugural Whiting Literary Magazine Prize winners!
from the February 2018 issue

Bedre

– Kad izaugšu liels, būšu gleznotājs, – noskrambātos ceļus pie zoda pievilcis un ar zariņu vilkdams smiltīs tikai sev vien saprotamus rakstus, teica puika. – Tā kā tētis.

– Tu tik labi māki zīmēt? – meitenīte neticīgi paskatījās uz puiku un zemē iešvīkātajām līnijām.

– Māku. Tētis iemācīja, – puika vērās pāri karjeram uz balto grants ceļu. Pa to, līgani līkumodama un tik tikko sadzirdami dūkdama, kā liela, slinka muša līda melna mašīna. Saceltais putekļu mākonis ilgi, nekustīgi karājās gaisā...

– Kur ir tavs tētis?

– Tālu.

– Mans onkulis arī ir tālu, Dānijā, bet viņš jau divas reizes bija mājās. Kad tavs tētis un mamma atbrauks? – Anete turpināja izjautāt.

– Drīz, – puika, strupi noteicis, piespiedās ar vaigu netīrajam ceļgalam.

– Nu, kad tas ir – drīz? – mazā nerimās.

Puika vēroja sastingušo putekļu mākoni.

– Drīz – tas ir drīz, un izbeidz prašņāties. Daudz gribēsi zināt, ātri veca paliksi!

– Tik veca kā tava ome, ja? Redzēsi, ka tev neviens neatbrauks, bēē!, – mazā parādīja mēli un pazuda aiz krūma.

 

– Markus! Markusiņ!

Puika dzirdēja, bet nekustējās. Dibens šķita gluži vai saknēm ieaudzis smiltājā, bet rokas un kājas veidotas mīkstā, valkanā mālā. Pievēris plakstus, viņš atlaidās guļus un caur skropstām lūkojās uz rietošo sauli. Ja acis samiedza pavisam šaurā svītriņā, pasaule iezaigojās kā zeltainiem putekļiem piebārstīts pastelis dzidrās, tīrās krāsās. Kaiju vēderi slīdēja pāri, saulrieta staros sārti kā flamingo, bet tālīnais mežs, trīsot starp zēna skropstām, spokaini cilāja pret debesīm zilpelēkas zaru rokas. Markuss pagrieza galvu un ar vaigu pieglaudās smiltīm. Siltas.

– Markus! Kāpēc tu neatsaucies? Ēst jānāk. Un drīz jau gulēt.

– Negribu.

– Nu ja, – ome smagi nopūtās. – Es arī daudz ko negribu. Bet jādara.

 

– Ai, kā vajadzētu lietu, – maizi griezdama, ome purpināja. Puika zināja, ka nekas nav jāatbild. Ome, ilgus gadus viena dzīvodama, pieradusi pati ar sevi runāt. – Gurķu nav un nebūs, kartupeļi arī tik sīki, ka nevar saprast, vai līdz rudenim piebriedīs.

– Rīt uz kapu svētkiem. Jāpaskata tik, vai tev ir kas pieklājīgs mugurā velkams, – viņa turpināja, sāņus uzlūkodama Markusu.

– Es negribu iet.

– Vai tad es prasīju – gribi vai negribi? – ome pat neizklausījās pikta, drīzāk nogurusi. – Šodien biju, kapiņus sakopu, uzrušināju, aplaistīju. Puķes aiznesīsim rīt, pirms sāksies.

– Nu, zupu izēdi? – pēc balss bija noprotams, ka nu atkal runā ar puiku. – Labi vismaz, ka tu normāli ēd.

Markuss pateica paldies un it kā nejauši izvairījās no omes raupjās rokas glāsta pār smalkajiem, mazliet uzrautajiem pleciem.

– Kā tāds ezis, – ome klusi nopūtās, kad puika iegāja savā istabā.

 

Markuss lēni ģērbās nost. Šonakt bija gaišs, tāpēc naktslampiņu neieslēdza. Mēness gan vēl nebija gluži apaļš, viena mala paplūdusi, kā ar paviršu otu piezīmēta.

Reizēm te mēdza būt pilnīgi melnas naktis, kādu pilsētā nekad nebija. Ielienot migā, tad vienīgā gaisma bija smalkā, četrstūrainā aizvērto istabas durvju kontūra, kamēr ome mazgāja traukus un pārsprieda ar sevi dienas gaitas. Taču, kad ome aizgāja gulēt, gaisma pazuda pavisam. Tādās naktīs puikam bija bail. Ja nepaspēja iemigt, viņš gulēja vaļējām, neko neredzošām acīm un baidījās tās vērt ciet.

Mājās naktis bija citādas. Istabā iespīdēja ielu laternas. Zem loga arī tumsā vēl čīkstēja sliedes, un Markusa gulta laiku pa laikam viegli nodrebēja, kad garām aizdimdināja tramvajs.  Tētis istabas durvis vienmēr atstāja vaļā. Arī tad, kad pie viņa sanāca čomi, tina cigaretes un turpat istabā pīpēja. Tad bija jautri, visi klausījās kaut kādu aizvēsturisku mūziku - Džoplinu, The Doors un Bobu Mārliju – un visu laiku smējās. Bet Markuss, guļot savā gultā, ar patiku ieelpoja dīvaini smakojošos dūmus no blakus istabas, un arī viņam gribējās smieties līdzi. Citreiz, kad neviena nebija, tētis tik un tā negāja gulēt, bet ilgi stāvēja pie molberta, un puika klausījās otas klusajos švīkstos pār audeklu, līdz iemiga. Te tik ļoti pietrūka pilsētas gaismu, skaņu, smaržu un tēta.

Samiegojies Markuss pabāza roku zem spilvena. Tur tas ir. Saliekamais nazis ar ļoti plānu un smalku asmeni. Vienīgā lieta, ko viņš paspēja paķert no tēta istabas toreiz, kad ome ar policistu un svešo sievieti atbrauca Markusam pakaļ. Pirkstu pieskāriens gludajam plastmasas spalam nomierināja, un puika, aizvēris acis, miegaini nožāvājās.

 

No rīta Markuss pamodās pats. Ome sparīgi grāvās pa virtuvi un pie sevis ķiķināja. Pa durvju spraugām istabā līda iekšā kārdinoša smarža. Puika veikli apģērbās un atvēra durvis.

– Labrīt! Pankūkas ēdīsi? Ar zemeņu zapti vai krējumu un cukuru?

Uz galda māla bļodā jau kūpēja biezas, čaganas, zeltaini brūnas pankūkas ar kraukšķīgām maliņām.

– Ar zapti. – Un viņš smaidīdams, nemazgātu muti ķērās pie brokastīm.

Ome turpināja cept, pār plecu apmierināti noskatīdamās, kā puika loka iekšā pankūkas vienu pēc otras, ik pa brīdim pamērcējot ievārījuma peļķītē uz šķīvja.

 

Pabrokastojis puika izgāja pagalmā. Vēsā zāle tīkami kairināja kailās pēdas, un Markuss kādu brīdi stāvēja, mēģinādams ar kājas pirkstiem noplūkt smilgu.

– Čau, Markus! Ko dari?

– Neko. – Markuss, brīdi paklusējis, ierunājās, – Gribi, es tev parādīšu noslēpumu?

– Kādu noslēpumu? – Anete iepleta acis.

– Nu, noslēpumu. – Markuss izvairīgi novilka. – Ejam!

Markuss sāka skriet. Abi, basajām pēdām zibot, devās karjera virzienā. Karjera malā puika apstājās kā iemiets. Kad Anete nostājās viņam blakus, Markuss nopietnā balsī vaicāja – Tu tiešām gribi to zināt?

Ar aizrautību palūkojusies Markusa sejā, meitene nepacietīgi atbildēja: – Nu, jā!

– Tad skrienam, turies cieši aiz manis, nenovirzies!

Puika neatskatoties skrēja gar karjera malu, vietām līkumodams, citur palēkdamies. Mazā, bizēm plīvojot, nesās pakaļ un snaikstīdamās mēģināja saskatīt uz priekšu, kur tad ir tas noslēpums. Te piepeši zeme zem viņas pajuka, vēderā kaut kas iekņudējās, sagriezās, kājas vēl brīdi skrēja pa gaisu, bet tad sīkais augumiņš, viegli nobūkšķēdams, noripoja šauras un dziļas bedres dibenā.

Atskanēja izmisīgs raudiens. Pār bedres malu uz dzidri zilo debesu fona iezīmējās puikas galva. – Nu, kā tev mans noslēpums? Es taču teicu – nenovirzies.

 

Meitēns pārstāja brēkt un uzmeta lūpu.

– Padod roku!

– Nu, nē, tik vienkārši nebūs. Es tagad skaitīšu pantiņu, ja trāpīs uz mani, es tev palīdzēšu. Ja uz tevi, tad tiec ārā pati.

– Kā tad es tikšu?

Bet puika neklausījās. Ar pirkstu rādīdams te pats sev vēderā, te uz meiteni bedres dziļumā, viņš monotoni deklamēja – uz kla-vie-rēm stāv vī-na glā-ze, kas to dzers, tas MIRS! – un ar izstieptu pirkstu notēmēja tieši uz sīkās sirdi.

– Tā. Es aizeju!

– Pagaidi! Marku-us! – meitēns sauca, taču puikas galva jau pazuda no mazā debesu laukumiņa, kas mirdzēja daudz zilāks un dzidrāks nekā jebkad agrāk.

Viņa mēģināja rāpties pa bedres sienu augšup. Sausās, glāsmainās smiltis plūda lejup ar katru soli, un tikt ārā saviem spēkiem bija bezcerīgi. Anete apsēdās bedrē, bija baisi, ik pa brīdim viņa aizvien skaļāk sauca Markusa vārdu. Viņa nezināja, vai puika kaut kad atgriezīsies, lai viņa no šī noslēpuma tiktu ārā, un atkal un atkal izmisīgi mēģināja izrāpties, – vēsās smiltis joprojām zīdaini slīdēja lejup pa bedres sienu, klājoties uz meitēna basajām kājām, un ausīs viņai ritmiski skanēja – uz klavierēm stāv vīna glāze, kas to dzers, tas mirs...

 

Markuss devās mājup. Ome droši vien jau gaidīja. Puika sajuta pacilājošu reiboni un vieglumu visos locekļos. Tagad noslēpums bija pavisam īsts, dzīvs. Mugura iztaisnojās, pleci atslāba, un puika vieglā, dejojošā galopā lēkšoja mājup. Priekšpusdienas saulē viņa mati mirdzēja pulēta kapara krāsā un cilājās līdzi katram palēcienam.

 

– Markus! Kur tu biji?

– Nekur, tepat! – puika pavisam mierīgs iesoļoja pagalmā.

– Nāc, nomazgājies, un tad taisīsimies. Laika pavisam maz. Dod šurp šito kreklu, re ku, iedošu tīru.

Puika pēkšņā niknumā atgrūda omes rokas, kas jau dzīrās novilkt viņam nosmulēto T-kreklu.

– Neaiztiec, – viņš nošņācās. – Es pats.

– Labi jau labi, še, ņem. Tikai nečammājies. Ūdeni jau bļodā ielēju, priekšnamā vari šļakstīties, cik gribi. Kā tāda jaunava, nevar saprast, kā ar tādu apieties, – pēdējais teikums līdz ar smagu nopūtu jau atkal bija sev pašai.

 

Puika, ar kājām stāvēdams milzīgajā bļodā, smēla ar kausiņu un lēja sev virsū ūdeni,  ļaujot, lai mazās, veldzējošās straumītes te šķirdamās, te atkal savienodamās skraida pār sūrstošo ādu. Brūces bija mazliet apdzijušas, taču vēl smeldza. Markuss ar plaukstu aptvēra savainoto augšdelmu un cieši saspieda. Klusināti iekunkstējās, taču tvērienu uzreiz neatlaida. Tad atkal pasmēla saujā ūdeni un ļāva tam glāstīt kaistošo, pamazām dzīstošo ādu.

 

Pēc pusstundas abi saposušies un ziediem rokās devās ceļā. Līdz kapsētai piecpadsmit minūtes prātīgā solī. Ejot gar kaimiņu sētu, ome apstājās. Kaimiņiene tāda kā satraukusies, rokas vēzēdama, kaut ko stāstīja vīram, bet tas tikai raustīja plecus.

– Ilzīt, vai tad uz kapu svētkiem netaisāties?

– Mēs jau taisāmies gan, Veltas tant, tikai bērns kaut kur pazudis. – Kaimiņiene pavērsa skatienu pret Markusu, – tu neesi redzējis Aneti?

Markuss klusējot paraustīja plecus un  papurināja galvu.

– Nekad jau nekur tālu neiet, bet nu gandrīz stundu nevaram sameklēt. Es sāku kreņķēties.

– Gan jau tepat kaut kur ir. – Anetes tēvs bez jebkāda uztraukuma bilda. – Būs smaga runāšana, kad uzradīsies.

 

Konrāds Kaparkalējs (1946-1999) un Velta Kaparkalēja (1948-....). Uz pulētā akmens ar iekaltajiem vārdiem un gravētām ozollapām sēdēja melns tauriņš. Izplētis spārnus, tas pašapzinīgi demonstrēja koši oranžos lāsumus un apbrīnojami plašo spārnu atvērumu. Puika uzlika roku uz sasilušā akmens un lēni virzīja to aizvien tuvāk un tuvāk tauriņam. Taču tas laiski aizplivinājās prom.

Omes uztieptais baltais krekls bija nedaudz par mazu, vīles spieda paduses un kaklu.

Mācītājs, stāvot pie kapličas zem milzīga krusta, runāja ilgi un vienmuļi, sievu ansamblis vilka gari un žēlīgi. Draudze te sēdās, te cēlās, te vilka līdzi.

Markuss garlaikots vēroja ļaužu pulciņu. Baltos, plānos matus, izbalējušam, saburzītam papīram līdzīgās sejas un mezglainās delnu virspuses. Klausījās trīsošajās balsīs. Bija neinteresanti, bet mierīgi. Aiz vectēva kapakmeņa vīdēja divas ar zāli apaugušas kopiņas. Markuss piegāja tuvāk un apsēdās tām līdzās. Te gulēja omes vectēvs un vecāmamma. Tālāk vēl piecas mazākas kopiņas ar nelieliem, dzeltenpelēka ķērpja apaugušiem krustiem. Citreiz, kad viņi bija atnākuši šurp divatā, ome stāstīja, ka tie ir viņas mammas brālīši un māsiņas, kas nomiruši pavisam mazi.

– Kāpēc viņi nomira? – Markuss toreiz jautāja.

– Nezinu, – ome atteica, ar mazo grābeklīti ierušinādama zigzagu rakstus smilšu klājumā pie vectēva akmeņa, – tad jau bērni daudz mira. Tie bija pēckara laiki, visiem bija grūti.

Puika nepakustēdamies ilgi lūkojās uz tumšajiem krustiem. Pēc tam pavērās augšup – šķita, ka tādi paši krusti ar mirdzoši baltu krāsu iezīmēti koši zilajās debesīs. Markuss aizdomājās, – ja Anete nomirtu, viņai arī uz kapa uzliktu mazu krustiņu. Vai tādu akmeni, kāds ir vectēvam? Zēns iztēlojās mazu, glītu koka zārciņu un tajā guļam Aneti ar viņas kārtīgajām bizēm. Pavasarī ome bija paņēmusi Markusu līdzi uz kādas attālas radinieces bērēm, tā gulēja baltajās mežģīnēs dzeltenīgi bāla, iedubušām, samelnējušām acīm un vaigiem. Bet tas noteikti tāpēc, ka viņa bija pārāk veca. Anetes saulē nobrūnējusī sejiņa ir skaista, ja viņa patiešām nomirtu, Markusam droši vien būtu pa īstam žēl. 

 

Kapu kokos iešalca vējš. Kā tumši pelēku segu tas vienā mirklī debesīm pārvilka pāri lietus mākoņus. Pēc pāris minūtēm sāka krist retas, smagas lāses un jau drīz vien balta, stāva lietus siena aizsedza krustus, akmeņus, kokus un neveiklos stāvus, kuri apjukuši metās meklēt patvērumu.  

Markuss stāvēja piespiedies pie siltās, grubuļainās kapličas sienas un skatījās, kā ome, galvu grozīdama, stāv lietū un ar acīm meklē mazdēlu. Kad viņas skatiens pavērsās uz kapličas pusi, Markuss pamāja ar roku. Ome, neveikli steigdamās, devās turp un ielīda zem šaurās pažobeles blakus puikam.

– Nesaliji? – ome, mazliet aizelsusies, jautāja Markusam, ar plaukstu notraucot lietu no apģērba un tad ar pirkstiem piekārtojot matus. Markuss papurināja galvu un turpināja lūkoties uz cilvēkiem, kas salīkuši un jau sen samirkuši, bet vēl somas un dziesmu lapiņas virs galvām turēdami, bēga no lietus.

– Velta, varu jūs pa ceļam aizvest mājās, – kāda kundze, garām skrienot, uzsauca. – Neizskatās, ka pāries.  

Mašīna stāvēja tepat aiz kapličas, taču lietus paspēja samērcēt Markusa balto kreklu. Cauri miklajiem laukumiem spīdēja āda, un Markuss, iesēdies aizmugures sēdeklī, uzmanīgi nopētīja savu kreiso augšdelmu. Nekas nebija redzams. Ome apsēdās priekšā un, vēl ārpusē kājas vienu pret otru sasizdama, nopurināja kurpju zolēm aplipušo, biezo smilšu kārtu.

Braucot mašīnas logs pamazām aizsvīda. Viņus pieveda tieši pie mājas. Ienākuši abi pārģērbās, ome uzlika tēju. Visapkārt šalca lietus.

Tad kaut kas notika. Kāds  piedauzīja pie durvīm un, nesagaidot uzaicinājumu, iebrāzās iekšā. Anetes mamma...

Markus ieslīdēja dziļāk istabā un, tikpat kā neelpodams, piespiedās pie aukstās krāsns.

– Kur ir tas tavs kuņasbērns, tas izdzimtenis!

Ome instinktīvi aizstājās priekšā istabas durvīm.

– Kas nu? Kas tad nu? – viņa stostījās

– Ārprāts! Tu, sīkais mērgli, kā tu varēji? Nu, kā tu to varēji? – Ilze mēģināja pastumt malā omi, lai tiktu pie puikas. Markuss pierāvās vēl tuvāk sienai.

– Kas galu galā ir noticis? – ome noprasīja, stāvēdama pretī kā mūris.

– Suns Aneti atrada. Es uzreiz nesapratu, ko šis tā smilkst un vedina. Līdz pašam karjeram, kur neaizbērtās stabu bedres. – Ilze runāja rimtāk, bet tad atkal it kā atjēgusies sāka klaigāt vēl niknāk. Viņa zināja, ka Markuss ir istabā, – Un nestāsti, ka tevis tur nebija! – asaras aizžņaudza Ilzes kaklu.

Ome apjukusi uzlika roku Ilzei uz pleca. – Bet viņai nekas nekaiš?

– Dzīva ir.

– Nu, gan jau būs labi... – ome murmināja un, paņēmusi Ilzi aiz elkoņa, nosēdināja pie virtuves galda. Nezinādama, ko vēl sacīt, pastiepās pēc dvieļa un noslaucīja sviedrus no kakla. – Ieliešu tev tēju?

– Tēvs Aneti pie ārsta aizveda, no izbīļa bērns galīgi sastindzis.

Markuss, to dzirdēdams, beidzot skaļi izdvesa aizturēto elpu un juta, kā viss sienai piekaltais augums atslābst. Sadzirdējusi Markusa nopūtu, Ilze satrūkās un atkal metās uz durvīm, kurām ome paguva piešauties priekšā, – Ko sargā, dod šurp man to krupi!  

Ome turēja Ilzi atspērusies. Un tad arī pati uzsauca skaļāk, lai Ilze apsēžas, vai neesot kauna ar vecu cilvēku cīkstēties. Ilze norima un atslīga krēslā. Ome pasniedzās pēc krūzes, un jau gatavojās ieliet kaimiņienei tēju, kad tā atkal ierunājās: – Kā tādus zeme nes? – un tad, pacēlusi acis uz Veltu, turpināja klusāk, bet pietiekami skaļi, lai puika istabā dzirdētu, – Kāpēc tu viņu savāci no tā narkomānu midzeņa? Būtu viņš tur palicis un visiem būtu miers, mums jau nu noteikti.

Ome nolika tējkannu un klusi, bet stingri bilda: – Man šķiet, ka tev laiks iet, varbūt bērns jau no daktera mājā.

Ilze saskaitās vēl vairāk un atkal pacēla balsi – Ak, tā, ja? Nu, pareizi darīja tā tava vedekla, ka pameta visu, – jūs taču neesat pie pilna prāta! Neviens!

 

Markuss sēdēja turpat istabā uz grīdas. Šonakt mēness bija pavisam apaļš. Tā arī nevienu pašu vārdu viņš nebija izrunājis. Ome vairākas reizes uzstājīgi tincināja, kā viņš varēja aizmirst par meitēnu. Ko viņš vispār domāja, kaut uz brīdi aizskrienot prom un atstājot Aneti bedrē.

Bet Markuss par meiteni nebija aizmirsis ne mirkli. Tā vienkārši sanāca, tā bija godīgi. Uz kla-vie-rēm stāv vī-na glā-ze, kas to dzers, tas MIRS! Skaitāmpants krita uz sīko, un tā bija sarunāts. Viņa taču nenomira, tikai iekrita bedrē. Markusam šķita, ka ome raudāja, kad aizgāja uz savu istabu.

 

Markuss klusītēm izrāpās pa logu. Zeme bija mīksta un smaržoja pēc lietus. Vairs nelija, tikai kāds rets mākonis pārslīdēja, nespēdams pavisam aizsegt mēness gaismu. No puķu dobes cēlās ass, medains smārds. Omes logs bija gaišs, puika pa slapjo zāli klusi pielavījās un iekāpa dobē, lai ieskatītos iekšā. Ome sagumusi sēdēja pie galda ar muguru pret logu un vērās gleznā pie sienas. Markuss vienmēr bija zinājis, ka glezna tur ir, taču šonakt pirmo reizi kārtīgi uz to palūkojās. Mierīga zeltainas saules un zaļas dzīvības piesātināta ainava. Markuss to pazina, tas bija skats uz to pašu mežmalu aiz karjera, tikai milzīgās grantsbedres vietā pieneņu pļava. Gleznas vienā stūrī gads 1998 un otrā paraksts MKK, – tā vienmēr parakstījās Modris KaparKalējs. Puika piepeši pārsteigts saprata, ka tā ir viņa tēta glezna, kaut pavisam neizskatījās līdzīga krāšņajām, trauksmainajām bildēm, kuras viņš naktīs gleznoja pilsētas dzīvokļa otrajā istabā... Markusam sāka grauzt acis, viņš pameta skatu uz Anetes māju. Tur gaišs bija tikai virtuves logs, taču tas šķita tik līdzīgs mirdzošajai, saulainajai, uz visiem laikiem zudušajai ainavai omes istabā. Sala kājas, un bija tik vientuļi.

Markuss ierāpās atpakaļ istabā. Nobraucījis netīrās pēdas pret apakšstilbiem, viņš novilka kreklu un ielīda gultā. Pabāza rokas zem spilvena un sataustīja nazi. Tad pārbrauca ar pirkstiem pār kreiso augšdelmu ar jau apdzijušo griezumu – MKK. Markuss Kaparkalējs. Puika izvilka nazi no spilvenapakšas, atvāza un paņēma kreisajā rokā. Un, neveikli šņāpdams, uz labās rokas no pleca uz leju pa vienam vien grieza krustus – vienu, otru, trešo, ceturto. Asinis mēness gaismā zīmēja siltas, melnas līnijas pāri rokai visā tās garumā.

Read more from the February 2018 issue
Like what you read? Help WWB bring you the best new writing from around the world.