Skip to content
Words Without Borders is one of the inaugural Whiting Literary Magazine Prize winners!
from the February 2018 issue

Trīs kāzas un vienas bēres

– Kāpēc tu sien ap kaklu to dīvaino ļecku? – jautāja Bušs un izspļāva zobu pastu izlietnē, atstādams uz Ziedoņa žaketes piedurknes vairākus baltus punktiņus. Ziedonis ieskatījās spogulī, noskaloja tos ar ūdeni un, neslēpdams aizvainojumu, teica aiz muguras stāvošajam Bušam:

– Tā nav nekāda ļecka, tas ir īsts 19. gadsimta žabo.

– Būtu labāk uzsējis kaklasaiti kā visi normāli cilvēki.

– Atradies modes kritiķis, pats balini matus tā, it kā būtu 92. gads – Ziedonis noteica, spogulī vērodams Buša drukno, puskailo figūru, un pie sevis domādams: "Velns parāvis, ko es šeit daru?"

– Nu labi, neapvainojes, – Bušs pienāca tuvāk un nolika roku uz Ziedoņa pleca. Ziedonis atskatījās un ar piesardzīgu kustību no tās atbrīvojās.

– Man jāskrien, – viņš teica, pasita padusē sintezatoru un izgāja gaitenī.

– Zāles iedzēri? – Bušs sauca nopakaļ, taču Ziedonis, šķiet, jau bija kāpņutelpā.

 

***

 

Darbā Ziedonis ieradās pirms desmitiem. Dzimtsarakstu nodaļas baltā zāle bija izmazgāta, izvēdināta un sagatavota kāzu ceremonijai. Šarlote palīgtelpā krāsoja lūpas un kaut ko cītīgi lasīja.

– Labrīt. Ko tu dari? – Ziedonis jautāja.

– Mācos runu.

– Mācies runu? Man likās, ka tā nav mainīta jau gadus divdesmit.

– Jā, tieši tāpēc es nolēmu tajā ieviest mazas korekcijas. Iet kopsolī ar laiku, tā teikt.

– Laba doma. Galvenais, izmet beidzot ārā tos "saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu..."

– Ziedonīt, tu ļoti labi zini, ka es tos nevaru un negribu mest ārā.

– Kāpēc ne? Tas izklausās tik sausi. Rodas iespaids, ka laulība ir pienākums. Un vispār, ja man būtu teikšana, es noņemtu arī ģērboni no sienas. Kāpēc laulību zālē jāizskatās kā ieņēmumu dienestā vai kara komisariātā? Kāpēc kāzas nevarētu būt viegls un patīkams notikums?

– Bet Ziedonīt, kāzas ir patīkams notikums. Tāpēc jau mums esi tu, – Šarlote teica un smaidot piekārtoja Ziedoņa žaketi, kas viņa kalsnajam augumam bija vismaz divus izmērus par lielu. – Tikai iegaumē beidzot, žaketes apakšējai pogai vienmēr jābūt vaļā! Un to tamborējumu ņem nost. Uzsien normālu šlipsi.

– Tas tamborējums ir īsts 19. gadsimta žabo! Tu pati teici, ka labam mūziķim jāpiestrādā pie sava vizuālā tēla.

Šarlote atvēra drēbju skapi un pasvieda Ziedonim platu, nedaudz saburzītu kaklasaiti. Viņš pamanīja, ka Šarlotei pašai mugurā bija koša, neierasti pieguļoša un dzimtsarakstu nodaļas sterilajā interjerā pilnīgi neiederīga kleita. Viņš nopētīja priekšnieces dūšīgo augumu un secināja, ka viņas kopējā ķermeņa masa varētu būt lielāka nekā Bušam, taču Bušs ar saviem liekajiem kilogramiem izskatījās ļumīgs, turpretī Šarlotes villendorfiskā komplekcija radīja iespaidu par veselību un spēku.

Viņa atgriezās pie spoguļa un noskaitīja savu jauno tekstu:

– Divu cilvēku savienība ir ne tikai prieks, kurā tie dalās laulības skaistākajos brīžos, un ne tikai grūtības, kuras tie pārvar dzīves līkločos. Tas ir arī piemērs draugiem, tuviniekiem un līdzcilvēkiem. Piemērs un atgādinājums, ka laulība ir katras veselīgas sabiedrības pamatā. Kā tev patīk? – viņa jautāja.

Ziedonis sajuta grūti pārvaramu vēlmi atgriezties mājās, palīst zem segas ar visām drēbēm un nekad vairs nelīst ārā; viņs atcerējās, ka jau trešo dienu nav dzēris zoloftu.

– Ļoti labi, – viņs sameloja. – Iedvesmojoši. Un ko mēs spēlējam?

– Kā, ko spēlējam? Mendelsonu. Ko tad citu?

– Labi, sākumā Mendelsonu. Bet varbūt beigās uzraujam kaut ko jaunu?

– Kas vēl nebūs! Inovators atradies. Darām visu pēc programmas.

– Bet varbūt tomēr? Kaut no Kalniņa. "Zilo Putniņu", piemēram.

– Nekādu "Zilo Putniņu". Ejam, – teica Šarlote un spēcīgi uzsita Ziedonim pa plecu. Viņš ar nepatiku nopētīja savu spoguļattēlu un no visa spēka savilka kaklasaiti. Pasitis padusē sintezatoru, viņš devās uz zāli.

 

Neviens no kāziniekiem neizskatījās sevišķi priecīgs, un beigās abi gredzeni izrādijās par mazu,  taču tas būtiski neietekmēja ceremonijas gaitu. Spēlējot mūžīgo Mendelsonu, Ziedonis saprata, ka steidzami jādodas mājās iedzert tabletes, jo grūtsirdība kļuva arvien neizturamāka. Pēc ceremonijas viņš nocēla sintezatoru no statīva un devās uz palīgtelpu, lai atvadītos no Šarlotes, taču viņa satvēra Ziedoni aiz piedurknes un teica:

– Pagaidi, pagaidi. Kur skriesi? Mums šodien vēl ir divi izbraukumi. Mašīna jau ir ārā, vari iet un iekrāmēt savas klavieres.

Ziedonis ieskatījās sienas kalendārā. Divi kāzu izbraukumi tiešām bija ieplānoti, taču abiem blakus bija maza piezīme: "Bez mūzikas".

– Bet man jau nav jābrauc. Te rakstīts: "Bez mūzikas", – viņš sacīja.

Šarlote aplūkoja dienas plānu, ieskatījās vienā no savām mapēm un teica:

– Jā, bet viņi ir parakstījuši standarta līgumus, draudziņ. Tā ka nāksies vien braukt līdzi.

– Dieviņ tētīt. Atkal? Kāpēc man vienmēr jābrauc līdzi arī tad, ja neviens nav pasūtījis mūziku?

– Tāpēc, Ziedonīt, ka tas ir paredzēts līgumā. Ja uz papīra rakstīts, ka būs pianists ar pilnu aprīkojumu, tātad mums jāved līdzi gan pianists, gan aprīkojums.

– Vai tad nevar beidzot tos standarta līgumus savest kārtībā? Jo šis ir pilnīgs absurds. Es aizvien biežāk braukāju jums līdzi pa tukšo. Pēdējā laikā vairāk braukāju, nekā spēlēju.

– Nu, nepārspīlē. Cits tavā vietā būtu pateicīgs – tusiņš ārpus pilsētas, jauni cilvēki, ēšana bez maksas, nekas nav jādara.

– Bet es negribu neko nedarīt! Ja viņi būtu pasūtījuši balli, es labprāt brauktu un spēlētu balli. Bet viņi ir skaidri un gaiši teikuši, ka to nevēlas.

– Pēdējo reizi atkārtoju, abos līgumos ir rakstīts, ka mēs nodrošinām pianistu. Tātad mēs nodrošinām pianistu.

– Šarlot, lūdzu, saproti arī mani, – Ziedonis ķērās pie pēdējā salmiņa, – es esmu profesionāls komponists, es gribu izmantot savu laiku lietderīgi.

Šarlote savilka īpašo "priekšnieces" grimasi, uzšķīra kādu no lapām savā mapē un teica:

– Tiešām? Dīvaini. Te ir rakstīts, ka tu esi kāzu muzikants. Tā ka krāmē vien savas klavieres mašīnā, izbraucam pēc 20 minūtēm.

Ziedonis jau bija gatavs atbildēt: "Jā, kāzu muzikants, kurš brauc uz kāzām, lai nemuzicētu," taču zināja, ka tālāk strīdēties nav vērts.

 

Pa ceļam Ziedonis atspieda galvu pret logu un, ieraudzījis savu atspulgu, nošausminājās par savu nepievilcīgo ārieni. Arī studiju gados viņš apzinājās, ka nav diez cik skaists, ja par skaistumu pieņem klasisko grieķu ideālu. Garais deguns kombinācijā ar niecīgo zodu padarīja viņu līdzīgu pakusušai vaska lellei. Jaunībā viņš par to vēl prata uzjautrināties. Tagad, uz 40 gadu sliekšņa viņa pusgarie mati bija bezcerīgi atkāpušies no pieres un zem acīm iezīmējās tas, ko parasti sauc par maisiņiem, bet kas Ziedoņa gadījumā vairāk līdzinājās pārvārītiem pelmeņiem.

Kāzas notika tukšā pludmalē. Līgavainim bija gari dredi un uzskrūvētas ūsas. Līgava izcēlās ar spilgtu, taču ļoti gaumīgu meikapu, barokālu kleitu un uz pieres uztetovētu diadēmu. Arī viesi izskatījās pietiekami kolorīti, lai Ziedonis saprastu, kāpēc viņa pakalpojumi šeit nevienam nebija vajadzīgi. Pēdējā laikā Šarlote šādus cilvēkus laulāja arvien biežāk, un viņas attieksme pret tiem bija vienkārša – viņa teica: "Jauki, ka jebkurš šajā pasaulē var atrast sev līdzīgu," taču runas laikā parasti novirzījās no scenārija un izplūda detalizētās instrukcijās par laulības sakramentu un pieaugušu cilvēku tikumisko atbildību.

Ziedonis stavēja nomaļus, apskāvis sintezatoru, vēroja kāziniekus un domāja, kāds būs šī pasākuma muzikālais noformējums. Varbūt būtu vērts pieiet pie vedējiem un painteresēties? Varbūt iepazīstināt ar sevi, ar saviem vidusskolas laika eksperimentiem progresīvajā rokā? Lai gan šī kompānija izskatījās vēl advancētāka. Tādus varētu interesēt arī viņa jaunākie skaņdarbi – gan konservatorijas laikā tapušās džeza kompozīcijas, gan pēc ierobežotās transpozīcijas principa sacerētais klavierkoncerts, kas cita starpā bija arī viņa diplomdarbs.

Pēc gredzenu apmaiņas kāzinieki ielūdza Šarloti un šoferi uz pikniku kāpās, kur divas meitenes ar apbrīnojamu virtuozitāti spēlēja indiešu tablas, bet kāds pavisam jauns čalītis ar pirkstu galiem sita instrumentu, kas izskatījās pēc lidojošā šķīvīša un izdeva arfai līdzīgas skaņas. Pārliecinājies, ka priekšniece viņu neredz, Ziedonis nomainīja kaklasaiti pret žabo un centās uzturēties perkusionistu tuvumā. Pēc kāda laika viņam izdevās uzsākt sarunu ar vienu no kāzu viesiem – ne gluži ar mūziķi, taču neapšaubāmi ar vienu no viņu draugiem. Tas bija jauns vīrietis vārdā Marks Formans. Viņš cītīgi izprašņāja Ziedoni par kāzu muzikanta dzīvi, taču visvairāk viņu nez kāpēc interesēja nevis Ziedoņa muzikālā pieredze, bet gan viņa psihiskais stāvoklis.

– Cik sen tu jau cīnies ar depresiju? – viņš jautāja.

– Deviņus gadus.

– Šausmas. Es, paldies Dievam, tiku galā četru gadu laikā un bez ripām.

– Laimīgais, – teica Ziedonis, ar pirkstu zīmēdams gredzenus smiltīs.

– Labi vismaz, ka tev izdodas ar to sadzīvot.

– Ar mēreniem panākumiem, – viņš nopūtās. – Vienu brīdi pat likās, ka tās mocības ir galā. Bet tad es kā idiots izlaidu pāris dienas zolofta kursā, un tagad jūtu, kā zem kājām brūk pamati. Tici man, tā nav patīkama sajūta.

– Ticu, – teica Marks un pamāja kādam puisim, kurš sēdēja turpat netālu. – Klau, Harij, tev gadījumā nav kaut kas pret depresiju?

– Ir, – puisis vārdā Harijs atsaucās, – mēs tieši domājām, ka ir īstais laiks. Bet ejam tur, mežiņā.

Viņi apsēdās nomaļā priežu ielokā aiz kāpas – Formans, Ziedonis un bariņš sekotāju. Harijs aizsmēķēja paštītu cigareti un palaida to pa apli.

– Vispār jau es nepīpēju, – teica Ziedonis, kad rinda bija nonākusi pie viņa.

– Kā vēlies, bet šis ir labs antidepresants. Man palīdzēja.

Ziedonis paraustīja plecus un vienaldzīgi ievilka dūmu. Sākumā tas izraisīja nepatīkamu klepus lēkmi, taču drīz vien viņu pārņēma dīvains miers – līdzīgs tam, ko viņš bija piedzīvojis bērnībā, skraidīdams pa pļavu un karstās vasaras naktīs gulēdams tēva mājas sienaugšā. Miers, pēc kāda viņš bija tiecies tik sen, ka sākumā pat nesaprata, vai tik laba sajūta viņam vispār ir piemērota. Viņš atlaidās siltajā piejūras zemē un ilgi, nesteidzīgi vēroja, kā gubu mākoņi drūzmējās, saskarās, veidoja formas, dalījās, un tajā visā bija brīnišķīga harmonija – gan muzikāla, gan ģeometriska. "Ja es tagad nomirtu," viņš domāja, "tad vismaz ar apziņu, ka vienreiz mūžā esmu sadzirdējis sfēru mūziku." Un arī domas bija dziļākas, apjomīgākas nekā parasti. Tajās bija patīkami kavēties.

– Jums nešķiet, ka tur, gaisā katrā dotajā brīdī tiek sacerēts neatkārtojams skaņdarbs? – viņš lēni jautāja.

– Skaista ideja, – piekrita Marks.

– Es varētu mēģināt to nospēlēt.

– Nu, pamēģini.

– Man mašīnā ir kombis, – viņš teica.

– Aizej pakaļ. Es labprāt paklausītos, – teica Marks, un pārējie piebalsoja.

Ziedoni pārņēma sen aizmirsts prieks un motivācija. Šādu efektu nesniedza pat zolofts – tas vienkārši padarīja noskaņojumu mēreni ciešamu. Viņš piecēlās, pasmējās par situāciju, kurā negaidot bija nokļuvis, un devās uz vietu, kur šoferis bija atstājis busiņu. Laiks vilkās lēni, un Ziedonis it nemaz nevēlējās to steidzināt.

Taču mežmalas stāvvietā viņš secināja, ka dzimtsarakstu nodaļas busiņa tur vairs nav. Visas pārējās mašīnas stāvēja savās vietās, bet viņu pelēkais folksvāgens bija prom. Ziedonis iztaustīja kabatas, meklējot telefonu, taču arī tas bija kaut kur pazudis. Viņš aizskrēja atpakaļ uz liedagu, kur bariņos pulcējās kāzu viesi, un drīz vien atrada savu telefonu līdz pusei ieputinātu smiltīs. Šarlote bija zvanījusi tieši astoņas reizes. Ziedonis uzspieda viņas numuru.

– Halo? Ziedoni! Kur tu vazājies? Mēs tevis dēļ nokavēsim kāzas, – viņa satraukti kliedza klausulē.

– Piedod. Es pazaudēju telefonu.

– Apbrīnojami! Vienmēr tev viss aiziet šķērsām, pat tad, ja nekas nav jādara. Tūlīt pat nāc uz šoseju, mēs pabrauksim pretī. Nekavējies!

Viņš iedomājās, ka tikpat labi varētu nolikt klausuli un palikt šeit, kāpās ar saviem jaunajiem draugiem, bet tad atcerējās, ka mašīnā atradās viņa aparatūra. "Tā jau man likās," viņš domāja, soļodams šosejas virzienā, "viss bija pārāk labi."

Pēc visa spriežot, busiņš jau bija ticis diezgan tālu. Tukšais ceļš likās bezgalīgi garš, sintezators bija neparocīgs nešanai, taču ar to vēl nepietika – saulei priekšā nemanot bija savilkušies mākoņi, un no debesīm sāka smidzināt lietus. Sākumā tas bija pavisam viegls, taču drīz vien pārvērtās pamatīgā gāzienā.

– Nē, nē, nē! Tikai ne sintezators, lūdzu, tikai ne sintezators, – viņš murmināja, domās nolādēdams gan sevi, gan Latvijas klimatu, gan dzimtsarakstu nodaļu. Viņš novilka žaketi un mēģināja to aptīt ap sintezatora taustiņiem, taču tas nelīdzēja. Lietus gāzās pār šoseju un grāvmalām kā kalnu lavīna. Piespiedis samirkušo sintezatoru pie krūtīm, Ziedonis soļoja uz priekšu. Pēc dažām minūtēm necaurredzamās šaltis caurdūra auto lukturu gaisma. Bet, līdzko Ziedonis iekāpa busiņa salonā, lietus kā pēc ciniska komēdijas scenārija mitējās.

– Atkal tu esi uzsējis to stulbo tamborējumu, – bija pirmais, ko Šarlote teica, viņu ieraudzījusi.

 

Nākamās kāzas notika lielā viesu nama zāle, nedaudz tālāk dīķa malā kūrās nevis viena, bet divas pirtis, un kopumā viss izskatījās ļoti tradicionāli – pēc gredzenu apmaiņas notika mičošana, kuras laikā divi būdīgi dvīņi nez kāpēc nēsāja līgavu uz rokām, sievas klačojās pie galdiem, vīri bez liekas kavēšanās ķērās pie dzērieniem un drošības pēc ik pa brīdim sabāra savus bērnus, kuri skraidīja pa dejām atvēlēto platību, vakara vadītāji teica vecus tostus, ratiņkrēslā sēdošais līgavas vectēvs vēroja publiku ar šaubu pilnu skatienu, bet divi īsmataini puiši baltos kreklos uz sintezatoriem izpildīja tieši tādu pašu repertuāru, kādu viņu vietā būtu spēlējis arī Ziedonis. Taču bija mainījusies Ziedoņa uztvere. Viņš praktiski nedzirdēja klaigājošos vadītājus, toties spēja saklausīt katru smalkāko sarunu, kas pusčukstus risinājās pie galdiem. Kad cilvēki pienāca viņam tuvāk, viņš redzēja katru aizsērējušu poru viņu ādās, katru nenoskūtu rugāju. Bet briesmīgākais bija tas, ka Ziedonis spēja paredzēt viņu domas un kustības.

Atklājis sevī šādu spēju, viņš apmulsa. "Cik dīvaini," viņš domāja, "tūlīt beigs skanēt "Zilais karbunkulis", viens no mūziķiem (tas, kurš pa kreisi, ar Jamahu) izpildīs "Par to mums atkal jāiedzer" takti, kāzu vadītāji izspēlēs iepazīšanās spēli ar mīklu minēšanu un deleģēs divus līgavaiņa draugus sargāt līgavu, bet šis tips rozā kreklā, kurš sēž blakus, izies uzpīpēt uz balkona un domās par to, kā lai sievai neredzot iepazīstas ar līgavaiņa rudo māsu, kura, starp citu, būs nākamā, kas teiks tostu. Viņi visi ir ieprogrammēti kā elektroniskie pulksteņi. Velns parāvis, ko es šeit daru?"

Ziedonis saprata, ka steidzami jāmūk. Viņš klusi pajautāja Šarlotei, kad viņa domā braukt mājās. Taču priekšniece, šķiet, jau bija iesilusi un vienaldzīgi atmeta ar roku:

– Tev kaut kur jāsteidzas? Pasēžam vēl, – un piebakstīja blakus sēdošajam kungam, lai tas papildina viņas šampānieša glāzi.

Ziedonis atslīga krēslā un atcerējās, cik labi bija juties, guļot mežmalā zem mākoņi ainavas. Izrādās, tepat blakus bija pasaule, kurā viņš labprāt paliktu uz dzīvi, taču tādiem kā viņš tas nebija atļauts.

– Tādiem kā man tas nav atļauts, – viņš pusbalsī atkārtoja.

– Ko? – jautāja vīrs rozā kreklā.

– Neko, neko, – Ziedonis atbildēja, un blakussēdētājs, pametis aci uz rudo līgavaiņa māsu, izgāja uzpīpēt.

 

Visu vakaru Ziedonis domās pareģoja kāzinieku darbības, un viņa pareģojumi nekļūdīgi piepildījās – arī tas, ka dvīņi, kuri visu laiku kā apsēsti pārnēsāja smagus priekšmetus, viņu pierunās iet pirtī. Pēc saulrieta vīriešu kompānija bija kļuvusi zvērīga. Tikuši līdz vienai no pirtīm, viņi vairs netērēja laiku liekām sarunām un iespēju robežās iztika ar nepaplašinātiem teikumiem. Daži no viņiem kaili stāvēja uz lieveņa, dzēra šņabi un sacentās rūkšanā, taču lielākā daļa drūzmējās šaurajās telpās. Dvīņi ienesa pirtī speciālu koka krēslu, kurā sēdēja vectētiņš, un novietoja to pirts viducī. Uz augšējās lāvas sēdēja kompānija, kura visu laiku meta garu un kliedza: "Laba ir pirts, kurā apstājas sirds!" Termometra stabiņš bija pakāpies līdz 120 grādu iedaļai, un pēršanās telpa atgādināja maršruta taksometru sastrēgumstundā. Kad vectētiņam kļuva par karstu, viņš pamāja ar roku, un dvīņi iznesa viņu ārā ar visu krēslu. Tā viņš sēdēja mēnessgaismā, un no viņa kaulainās miesas cēlās garaiņi. Bet, kad vectētiņš jutās pietiekami atdzisis, viņš atkal padeva mājienu, un dvīņi apņēmīgi ienesa viņu atpakaļ. Viens no mūziķiem bija aizsnaudies uz lāvas, pārsitis pieri pret karstajiem akmeņiem un tagad gulēja dīķmalā. Otrs tādā kā transā vāļājās pirts stūrī un visu laiku atkārtoja: "Sometimes I wish I were an angel..." Bet Ziedonis, iesprostots starp alkohola sviedros izmirkušajiem vīriešiem, sēdēja uz apakšējās lāvas un centās domāt par mākoņiem un sfēru mūziku.

Blakussēdētājs, kurš vakariņu laikā bija metis aci uz līgavaiņa māsu, apsēdās blakus Ziedonim un stādījās priekšā kā Egons. Viņa acu baltumi bija tikpat sarkani kā viņa seja.

– Eu, tu kaut kāds muzikants esi? – viņš jautāja.

– Nu, jā.

– Eu, a tu nevari mums uzspēlēt? Dziedātāji, redz, atlūzuši.

– Man pa ceļam samirka sintezators, – Ziedonis atzinās. – Nezinu, vai strādās.

Egons apdomāja Ziedoņa teikto, it kā tas būtu kas sarežģīts, un iesaucās:

– Eu, veči, vajag atnest no viesu nama klavieres!

– Nē, nevajag, – Ziedonis centās iebilst, bet dvīņi-nēsātāji apsēja ap gurniem dvieļus, iznesa ārā vectētiņu, kurš atkal jutās pārkarsis, un aizskrēja uz viesu namu. Sapratis, ka veči sāk par viņu izrādīt pārāk lielu interesi, Ziedonis nolēma slepus izlavīties ārā un pazust. Taču, kamēr viņš meklēja savas drēbes pārpildītajā priekškambarī, dvīņi jau bija pa koka celiņu atstūmuši klavieres "Rīga" un novietojuši tās uz pirts lieveņa. Sievietes, kuras pērās otrā pirtī, bija sastājušās dīķa malā un vēroja haotisko ainu.

– Trakie! Kam jums klavieres? – sauca līgava.

– Mums būs koncerts! Nāciet šurp, – Egons atsaucās.

Ziedonis bija atradis savas zeķes un steigšus centās tās uzvilkt kājās, bet dvīņi-nēsātāji pacēla tabureti, uz kuras viņš sēdēja, un aiznesa Ziedoni līdz klavierēm.

– Uzrauj kaut ko jautru, – kliedza dāmas.

– Davai, kaut ko dejojamu, – kliedza vīri.

No visām pusēm skanēja saucieni: "Lapas dzeltenās!" "Genovefu!" "Leģinoāru dziesmas!" Bet Ziedonis, kurš sēdēja pie klavierēm vienās zeķēs un kuram no visa šī ārprāta drebēja rokas, klusu noteica:

– Kaut jūs visi nosprāgtu ar savām genovefām, – un ar spēku izsita no taustiņiem smagu minora akordu. Tad vēl vienu, un vēl, un jau pavisam drīz viņš ārdījās pa oktāvām ar tādu sparu, ka uz dažām eiforiskām minūtēm aizmirsa, kur atrodas, un tumšajā naktī komētas un meteorīti švīkāja debesis, un vējā trīcošie koki izskatījās atdzīvojušies. Eiforija pārauga dusmās. Uz Bušu, uz Šarloti, uz dzimtsarakstu nodaļu, uz kāzu viesiem, uz intelektuāļu bariņu, kurā viņam nebija lemts iekļauties, un uz visu viņam zināmo pasaules daļu.

Tad viņš apstājās, ieturēja pauzi, iegāja pirts priekškambarī un atgriezās ar žabo ap kaklu. Saskatījies ar kūpošo vectētiņu, viņš turpināja rībināt taustiņus, līdz nosalušajās kājās sāka mesties krampji.

Publika aplaudēja. Ziedonis neatskatīdamies iegāja pirts priekštelpā. Viņš ietinās halātā, viebdamies iedzēra lielu malku šņabja, nogaidīja, līdz publika izklīst, un devās meklēt Šarloti. "Viss," viņš domāja, "tagad es diktēšu, kurš, kad un uz kurieni brauks."

– Eu, vecīt, tu esi pilnīgs psihs, – Egons mēģināja atzinīgi papliķēt Ziedonim pa plecu, taču viņš ar stipru un precīzu sitienu atvairīja Egona roku un devās otras pirts virzienā.

– Šarlote, – viņš kliedza, ieskatīdamies visās telpās pēc kārtas. – Šarlote, kur tu esi?

– Ziedonīt, tu? Nāc augšā, – atskanēja balss no otrā stāva.

Ziedonis uzkāpa pa kāpnēm. Vienā no guļamistabām dega gaisma. Viņš pavēra durvis. Šarlote stāvēja viņam priekšā, slapjiem matiem un manāmi iereibusi. Viņa ieskatījās Ziedonim acīs, uztaisīja pašķību grimasi, kas droši vien bija iecerēta kā pavedinoša, un nometa no pleciem halātu.

– Saki šoferim, lai darbina mašīnu. Mēs braucam mājās, – Ziedonis kategoriski sacīja.

– Nē, Ziedonīt, mēs paliksim pa nakti, – viņa atteica un aplika tuklās rokas ap Ziedoņa vidukli.

– Tūlīt pat izbeidz šīs vaļības! Saved sevi kārtībā un sameklē šoferi.

– Nē, nē, šovakar tu no manis tik viegli vaļā netiksi, – Šarlote smaidot noteica, pavilka Ziedoni aiz žabo, iegrūda gultā un ar visu savu svaru uzzvēlās viņam virsū. Ziedonis sakoda zobus un, vairīdamies no Šarlotes skūpstiem, ar abām rokām centās atkauties.

– Saņemies, klavierētāj, – viņa pavēlēja, – neesi lupata!

– Jā, saņemies! Esi vecis! – atskanēja balss no gaiteņa. Ziedonis un Šarlote atskatījās. Pie durvīm stāvēja abi mūziķi – viens no viņiem balstījās pret durvju stenderi, otram no apdedzinātās pieres tecēja smalka asins strūkliņa.

 

***

 

Aizēnojusi acis ar plaukstu, Šarlote skatījās vēsajā rudens saulrietā, kamēr pianists Igors, kurš tagad strādāja dzimtsarakstu nodaļā Ziedoņa vietā, spēlēja Raimonda Paula populārākās melodijas. Uz Ziedoņa bērēm bija ieradušies astoņi cilvēki no ielūgtajiem desmit – Bušs, kurš atrada Ziedoni karājamies pie vannasistabas griestiem, joprojām nespēja atgūties un trešo nedēļu no vietas dzēra, bet Ziedoņa tēvs, saņēmis ielūgumu, esot atbildējis: "Tā viņam vajag, pats mani gandrīz tur iedzina." Toties kaut kādā veidā par bērēm bija uzzinājis Marks Formans. Viņš ieradās ar nokavēšanos un visu laiku stāvēja nomaļus, bet, kad process bija galā un kaprači ar lāpstu kātiem iespieda smiltīs krustu, viņš pienāca pie Šarlotes.

– Cik dīvaini iepazīties ar cilvēku pēdējos mēnešos, – viņš teica.

– Man ir tāda sajūta, it kā mēs vispār nebūtu iepainušies, – Šarlote nopūtās un izšņauca degunu salvetē.

– Bet likās taču, ka viss būs labi, ne? Viņš stāstīja, ka beidzot esot izārstējies un jūtoties atvieglots.

– Jā, tā viņš teica, bet man bija aizdomas, ka tur kaut kas nav tīrs.

– Droši vien, – teica Marks. Viņš sabāza rokas mēteļa kabatās un paskatījās uz pianistu Igoru. – Un kas tas tāds? – viņš jautāja.

– Tas ir mūsu Igors.

– Kāds Igors?

– Pianists Igors. Viņš tagad strādā Ziedonīša vietā.

– Skaidrs, – Marks daudznozīmīgi pamāja, saknieba lūpas un nodūra galvu.

– Kas? Kaut kas nav kārtībā?

– Nē, nē. Viss okej, – teica Marks, ar kurpes purngalu rušinādams lapas.

Līdz ar krēslu iestājās vēsums. Igors nospēlēja melodiju līdz galam un uzmeta Šarlotei jautājošu skatienu. Viņa novilka ar rādītājpirkstu pār kaklu, dodot mājienu, ka jābeidz. Igors izslēdza sintezatoru un sāka atvienot vadus, bet Šarlote izvilka no kažoka kabatas pudelīti ar zilajiem graudiņiem un devās ar tiem apslacīt ziedu pušķus un vainagus. Lai nenozog.

Read more from the February 2018 issue
Like what you read? Help WWB bring you the best new writing from around the world.