Skip to content

from the February 2018 issue

Reviewed by Andrew Hungate

The Emissary, a slim and bitingly smart dystopia from Japanese writer Yoko Tawada, takes its readers in a distressing incursion into the future, but begins by pointing back to a book published more than half a century ago: Kenzaburō Ōe’s A Personal Matter. Ōe’s story of a young man abandoning his severely disabled newborn child is a classic of modern Japanese literature and helped earn Ōe the Nobel Prize in Literature in 1994. In Tawada’s novel, the unfortunate infant of Ōe’s story has grown up into a happy, albeit highly diseased child named Mumei, who is the picture of innocence and bearer of his father’s sins. He has a large head on a tiny neck, like a baby bird, and his legs turn inward below the knees. He can digest only a few foods and frequently falls into faints and dissociative trances. When overexcited, he will throw his hands up in the air and shout, “Paradise!”

Mumei lives with his great-grandfather, Yoshiro, who is condemned to grow stronger day by day while his great-grandson grows weaker. Yoshiro takes care of Mumei, wheeling him around in a cart like a spaceship with padded sides, feeding him delicate mush, and telling him stories about the old Japan, when people still wrote out all the characters, and read the news, and planned trips abroad, and so on. Alternating between these two halves of the pair throughout the book, Tawada builds a play of contrasts between their perspectives, bringing out generational and stylistic differences in their voices.

The Emissary takes place in a Japan that has once again closed its borders to the outside world. No specific disaster or timeline is mentioned, but a nuclear fallout seems likely. The outskirts of Japan—Hokkaido, Kyuushuu, and Osaka—have become the most desirable places to live, while Tokyo is increasingly abandoned due to its radioactive soil and unattractive architecture.

As is often the case with dystopias, Tawada’s grim rendering of the future reads as a satire of current tendencies of the society it depicts. For example, nearly all the important positions in Tawada’s Japan are staffed by the elderly, who become all the more spry and capable as they age past ninety, and then 100, and then 110, reflecting the trend in contemporary Japan to an older and older working population. (According to a recent estimate by the Japanese government, people over the age of sixty-five will account for sixty percent of Japan’s population by 2060.) A town in Okinawa prohibits people younger than fifty-five from moving there in order to prevent population growth, so young men and women dye their hair and wrinkle their skin in an effort to look older, only to betray their youth by failing to identify trends we would associate with the youth of modern Japan—knowing English, for example, or understanding technology. A certain amount of political doublespeak is also mocked, with “Labor Day”, for instance, becoming “Being Alive is Enough Day.”

But there is a darker side still to Tawada’s fictional portrait of Japan. Unfortunately, the idea that Japan may once again close its borders is no less reflective of contemporary attitudes than the idea of an octogenarian working class. Although Tawada finished the novel in 2014, before surges of populism were to spread through the United States, France, Britain, and elsewhere, by that time Japan was already experiencing its own quiet form of renewed nationalism in the policies of Prime Minister Shinzō Abe. While not exactly isolationist, many items on Abe’s agenda emphasize a more patriotic view of Japan’s role in World War II. When coupled with heightened militarization, as well as a more aggressive approach to disputes in the East China Sea, these had the effect of producing strong objections in favor of a return to pre-war policies of noninvolvement. As Yoshiro explains to Mumei in the novel: “Every country has serious problems, so to keep those problems from spreading all around the world, they decided that each country should solve its own problems by itself.”

Contrasted against the indicting societal critique in The Emissary is the warm relationship between Yoshiro and Mumei, as well as the elegant and often poetic language used to describe Japan’s future. Like the fish-creatures of Vonnegut’s Galápagos, the citizens of Tawada’s Japan are described obliquely, their faintly suggested features blooming wildly in the reader’s mind. Children with “eyes like grapes moist with dew” sit eagerly on a classroom floor, waiting for words from their teacher about the outside world. Yoshiro sees Mumei’s teeth “drop out one after another like pomegranate pulp, leaving his mouth smeared with blood.” Of everything, the character that prompts the most speculation is Mumei: given only hints about his physical appearance, we construct a vision of him according to whatever fragments we may have in our mind of nuclear fallout, apocalyptic disfigurement, or human disabilities. (While the Japanese edition features a lovely watercolor of a birdlike creature on its cover, the New Directions design is slightly more abstract: a child teetering on the edge of a fruit.)

The emphasis on language in this work is not a coincidence. As an expatriate writer living in Berlin, Tawada writes in both German and Japanese, often in ways that reflect a deep awareness of the differing constraints of each language and alphabet. The Japanese title of The Emissary refers to the traditional name used for Japanese emissaries to China, and accordingly the idea that young Mumei may someday become an emissary to the world outside Japan. (If you are a highly optimistic reader, then this is exactly what happens to Mumei; otherwise you may find yourself reflecting on more abstract applications of the term.) However, Tawada uses different characters to spell this word kentoushi, adding the additional meaning of “bearer of light” in a subtle change that mirrors the shared linguistic history between China and Japan.

Characteristics of the Japanese language are toyed with throughout The Emissary, something translator Margaret Mitsutani does an admirable job of uncovering to an English audience. This is important, as many of Tawada’s tricks go deeper than mere linguistic play. For instance, when the young people of Tawada’s Japan, now wholly ignorant of the English language, interpret labels that say “made in Japan” phonetically, transforming “made” into the Japanese word “ma-de” or “to/until,” they are reflecting the much larger theme that all things in a country with closed borders must direct back into that country—even remnants of foreign words left behind.

Japan’s literature has changed quite a bit since A Personal Matter was published in 1964. A postwar era characterized by the themes of intense alienation and psychological strangeness in writers like Mishima, Kawabata, and Ōe has become increasingly identified with the light surrealism of Haruki Murakami, as well as numerous popular manga in translation. Tawada is a superb writer, to be sure, and with more interesting vision than Murakami, but it is clear that The Emissary describes a future with a similarly light tone. While the young father of A Personal Matter agonizes over his decision to keep his child alive, scraping at the heels of a once-strong Japanese moral sensibility to find anything that may have endured, the love between Yoshiro and Mumei is almost taken for granted. Mumei’s classmates are ecstatic, joyfully wriggling over one another’s disfigured bodies, and their happiness is wise, as if they know something that Yoshiro and the reader cannot. And yet to take heart in this seems strange; perhaps it is something that cannot be translated or carried away.

from the February 2018 issue

Reviewed by Jeff Tompkins

“If only he could put into words what he feels it would be almost like thinking clearly, but he cannot think clearly.”

This is the distress signal sent up at a crucial juncture by the protagonist of “Marathon,” the third of the four novellas in Andrés Barba’s The Right Intention, a collection originally published in the author’s native Spain as La recta intención in 2002. With its intimations of an inability to communicate, paranoia, and worse (note that “almost”), it’s a moment of realization that could define any of the main characters in these stories—all of them well-off urbanites who succumb to a single, overwhelming obsession. The destructive consequences of those obsessions, traced with an almost clinical precision, are the substance of Barba’s absorbing, unnerving stories.

In “Nocturne,” a single, comfortably settled gay man in late middle age finds his life of routine upended by an infatuation with a much younger man he meets through a personal ad. The lover has no illusions about the life of quiet desperation he’s been leading, the disappointment he’s kept at bay: “It seemed impossible to him that he had held on this way for so many years.” The same objectivity manifests itself later, once the affair reaches the abrupt end he has done so much to bring about, when he declares to the younger man, all too plausibly, “now it’s going to take me five years to get over you.”

Barba raises the stakes, and heightens the emotional pitch, with “Debilitation,” an account of a teenage girl’s descent into anorexia. Her dysfunction starts with an unwelcome poolside kiss—“Luis’s ridiculous, almost unpleasant tongue like a soggy worm wriggling against hers”—and proceeds into a gruesome body horror of cutting and self-starvation before she winds up in an expensive private clinic. Inside, her steely will has to contend with not only a strict, eat-your-peas kind of authority but a witchy fellow patient and an unlikely love interest. Closure, recovery are still somewhere over the horizon when “Debilitation” reaches its close, but at its moving climax her pain unspools in a three-page sentence that is a tour de force for the translator, Lisa Dillman, as well as the author. (Here as in the other stories, Dillman’s skillfull rendering of Barba’s free indirect style, along with a number of casually deployed colloquialisms —“frumpier,” “meds,” terse teen-speak like “Are you into me?” and “It’s pretty messed up”— results in a text that stands on its own in English as a stylistic feat.)

From this ordeal it is a relative step down in intensity to “Marathon,” which might be described as a study in the obnoxiousness of the long-distance runner. Training for an upcoming road race with increasing single-mindedness, Barba’s marathon man is willing to jeopardize both his marriage and a nascent friendship with a fellow runner, conceivably the one person in his life who might be able to understand his fixation. As maddening as the athlete’s behavior is, Barba makes sure we tunnel into his perspective: “If anyone had asked if he was happy he wouldn’t have known how to respond. Perhaps by saying that he felt empty, and that emptiness was, if not happiness, then the closest thing to a state of calm he’d ever known, a calm that didn’t need to be spoken or shared.”

In the final story, “Descent,” a grown, married woman with children has to contend with a sudden injury to, and the subsequent decline of, her elderly mother. The ordeal is made even more trying by the fact that the dying woman is a horror, a tyrant whose neediness and emotional manipulations have turned her three grown children into basket cases. You might think this means the most extreme story has been saved for last, but there’s a subtle change-up in Barba’s approach here, a pulling-back from his previously tight focus, that makes “Descent” the most human and accessible of the four novellas. The material has room to breathe; not just because this family’s backstory is effectively sketched in over a few pages (and because the main character is given a supportive husband, free of her family’s pathologies) but because there’s a sense of contingency, an arbitrariness in the way events unfold around us, that eludes any fine-meshed authorial net. In the climactic deathbed scene, especially, absurdity tugs at mortality’s hem in a way that resonates with one’s own experience of this terminal moment. The young priest who arrives to administer the last rites is both awkward and incongruously handsome—and then: “Life, made more ridiculous by the presence of the hospital window, is the sound of a bus horn.” More than any of the other novellas in The Right Intention, this story made me curious to see what Barba can do in a novel.

As it happens, last year Transit Books brought out a 2008 Barba novel, the well-received Such Small Hands, also in a translation by Lisa Dillman, and he has written twelve books of fiction and nonfiction overall. He has also translated a pair of stylistically extravagant nineteenth-century literary renegades, Herman Melville and Thomas De Quincey, into Spanish. All of which furthers the impression one gets from The Right Intention that an American readership for this talented writer is overdue.

But if one can lament how long it took for The Right Intention to receive its passport into English, there’s a certain piquancy in the way these stories, encountered in 2018, evoke an irrecoverable moment that isn’t even twenty years in the past. Meaning, the short span of our millennium just prior to the arrival of cell phones, texting, social media, and all their attendant compulsions. (In a sequence that seems like a kind of historical fiction, the lover in “Nocturne” races from newsstand to newsstand to track down a copy of the magazine with the right personal ad in it.) Which isn’t to suggest that this quartet of novellas allows the reader to indulge in any easy nostalgia. Sentient people—the kind of people who read fiction in translation, for instance—like to chide themselves for the way the devices in their hands are rewiring their circuitry, messing with their heads. Barba’s stories are a bracing reminder that we were finding plenty of ways to torment ourselves long before the latest technologies made it so much easier for us. 

from the February 2018 issue

Read more from the February 2018 issue
from the February 2018 issue

Read more from the February 2018 issue
from the February 2018 issue

Trīs kāzas un vienas bēres

– Kāpēc tu sien ap kaklu to dīvaino ļecku? – jautāja Bušs un izspļāva zobu pastu izlietnē, atstādams uz Ziedoņa žaketes piedurknes vairākus baltus punktiņus. Ziedonis ieskatījās spogulī, noskaloja tos ar ūdeni un, neslēpdams aizvainojumu, teica aiz muguras stāvošajam Bušam:

– Tā nav nekāda ļecka, tas ir īsts 19. gadsimta žabo.

– Būtu labāk uzsējis kaklasaiti kā visi normāli cilvēki.

– Atradies modes kritiķis, pats balini matus tā, it kā būtu 92. gads – Ziedonis noteica, spogulī vērodams Buša drukno, puskailo figūru, un pie sevis domādams: "Velns parāvis, ko es šeit daru?"

– Nu labi, neapvainojes, – Bušs pienāca tuvāk un nolika roku uz Ziedoņa pleca. Ziedonis atskatījās un ar piesardzīgu kustību no tās atbrīvojās.

– Man jāskrien, – viņš teica, pasita padusē sintezatoru un izgāja gaitenī.

– Zāles iedzēri? – Bušs sauca nopakaļ, taču Ziedonis, šķiet, jau bija kāpņutelpā.

 

***

 

Darbā Ziedonis ieradās pirms desmitiem. Dzimtsarakstu nodaļas baltā zāle bija izmazgāta, izvēdināta un sagatavota kāzu ceremonijai. Šarlote palīgtelpā krāsoja lūpas un kaut ko cītīgi lasīja.

– Labrīt. Ko tu dari? – Ziedonis jautāja.

– Mācos runu.

– Mācies runu? Man likās, ka tā nav mainīta jau gadus divdesmit.

– Jā, tieši tāpēc es nolēmu tajā ieviest mazas korekcijas. Iet kopsolī ar laiku, tā teikt.

– Laba doma. Galvenais, izmet beidzot ārā tos "saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu..."

– Ziedonīt, tu ļoti labi zini, ka es tos nevaru un negribu mest ārā.

– Kāpēc ne? Tas izklausās tik sausi. Rodas iespaids, ka laulība ir pienākums. Un vispār, ja man būtu teikšana, es noņemtu arī ģērboni no sienas. Kāpēc laulību zālē jāizskatās kā ieņēmumu dienestā vai kara komisariātā? Kāpēc kāzas nevarētu būt viegls un patīkams notikums?

– Bet Ziedonīt, kāzas ir patīkams notikums. Tāpēc jau mums esi tu, – Šarlote teica un smaidot piekārtoja Ziedoņa žaketi, kas viņa kalsnajam augumam bija vismaz divus izmērus par lielu. – Tikai iegaumē beidzot, žaketes apakšējai pogai vienmēr jābūt vaļā! Un to tamborējumu ņem nost. Uzsien normālu šlipsi.

– Tas tamborējums ir īsts 19. gadsimta žabo! Tu pati teici, ka labam mūziķim jāpiestrādā pie sava vizuālā tēla.

Šarlote atvēra drēbju skapi un pasvieda Ziedonim platu, nedaudz saburzītu kaklasaiti. Viņš pamanīja, ka Šarlotei pašai mugurā bija koša, neierasti pieguļoša un dzimtsarakstu nodaļas sterilajā interjerā pilnīgi neiederīga kleita. Viņš nopētīja priekšnieces dūšīgo augumu un secināja, ka viņas kopējā ķermeņa masa varētu būt lielāka nekā Bušam, taču Bušs ar saviem liekajiem kilogramiem izskatījās ļumīgs, turpretī Šarlotes villendorfiskā komplekcija radīja iespaidu par veselību un spēku.

Viņa atgriezās pie spoguļa un noskaitīja savu jauno tekstu:

– Divu cilvēku savienība ir ne tikai prieks, kurā tie dalās laulības skaistākajos brīžos, un ne tikai grūtības, kuras tie pārvar dzīves līkločos. Tas ir arī piemērs draugiem, tuviniekiem un līdzcilvēkiem. Piemērs un atgādinājums, ka laulība ir katras veselīgas sabiedrības pamatā. Kā tev patīk? – viņa jautāja.

Ziedonis sajuta grūti pārvaramu vēlmi atgriezties mājās, palīst zem segas ar visām drēbēm un nekad vairs nelīst ārā; viņs atcerējās, ka jau trešo dienu nav dzēris zoloftu.

– Ļoti labi, – viņs sameloja. – Iedvesmojoši. Un ko mēs spēlējam?

– Kā, ko spēlējam? Mendelsonu. Ko tad citu?

– Labi, sākumā Mendelsonu. Bet varbūt beigās uzraujam kaut ko jaunu?

– Kas vēl nebūs! Inovators atradies. Darām visu pēc programmas.

– Bet varbūt tomēr? Kaut no Kalniņa. "Zilo Putniņu", piemēram.

– Nekādu "Zilo Putniņu". Ejam, – teica Šarlote un spēcīgi uzsita Ziedonim pa plecu. Viņš ar nepatiku nopētīja savu spoguļattēlu un no visa spēka savilka kaklasaiti. Pasitis padusē sintezatoru, viņš devās uz zāli.

 

Neviens no kāziniekiem neizskatījās sevišķi priecīgs, un beigās abi gredzeni izrādijās par mazu,  taču tas būtiski neietekmēja ceremonijas gaitu. Spēlējot mūžīgo Mendelsonu, Ziedonis saprata, ka steidzami jādodas mājās iedzert tabletes, jo grūtsirdība kļuva arvien neizturamāka. Pēc ceremonijas viņš nocēla sintezatoru no statīva un devās uz palīgtelpu, lai atvadītos no Šarlotes, taču viņa satvēra Ziedoni aiz piedurknes un teica:

– Pagaidi, pagaidi. Kur skriesi? Mums šodien vēl ir divi izbraukumi. Mašīna jau ir ārā, vari iet un iekrāmēt savas klavieres.

Ziedonis ieskatījās sienas kalendārā. Divi kāzu izbraukumi tiešām bija ieplānoti, taču abiem blakus bija maza piezīme: "Bez mūzikas".

– Bet man jau nav jābrauc. Te rakstīts: "Bez mūzikas", – viņš sacīja.

Šarlote aplūkoja dienas plānu, ieskatījās vienā no savām mapēm un teica:

– Jā, bet viņi ir parakstījuši standarta līgumus, draudziņ. Tā ka nāksies vien braukt līdzi.

– Dieviņ tētīt. Atkal? Kāpēc man vienmēr jābrauc līdzi arī tad, ja neviens nav pasūtījis mūziku?

– Tāpēc, Ziedonīt, ka tas ir paredzēts līgumā. Ja uz papīra rakstīts, ka būs pianists ar pilnu aprīkojumu, tātad mums jāved līdzi gan pianists, gan aprīkojums.

– Vai tad nevar beidzot tos standarta līgumus savest kārtībā? Jo šis ir pilnīgs absurds. Es aizvien biežāk braukāju jums līdzi pa tukšo. Pēdējā laikā vairāk braukāju, nekā spēlēju.

– Nu, nepārspīlē. Cits tavā vietā būtu pateicīgs – tusiņš ārpus pilsētas, jauni cilvēki, ēšana bez maksas, nekas nav jādara.

– Bet es negribu neko nedarīt! Ja viņi būtu pasūtījuši balli, es labprāt brauktu un spēlētu balli. Bet viņi ir skaidri un gaiši teikuši, ka to nevēlas.

– Pēdējo reizi atkārtoju, abos līgumos ir rakstīts, ka mēs nodrošinām pianistu. Tātad mēs nodrošinām pianistu.

– Šarlot, lūdzu, saproti arī mani, – Ziedonis ķērās pie pēdējā salmiņa, – es esmu profesionāls komponists, es gribu izmantot savu laiku lietderīgi.

Šarlote savilka īpašo "priekšnieces" grimasi, uzšķīra kādu no lapām savā mapē un teica:

– Tiešām? Dīvaini. Te ir rakstīts, ka tu esi kāzu muzikants. Tā ka krāmē vien savas klavieres mašīnā, izbraucam pēc 20 minūtēm.

Ziedonis jau bija gatavs atbildēt: "Jā, kāzu muzikants, kurš brauc uz kāzām, lai nemuzicētu," taču zināja, ka tālāk strīdēties nav vērts.

 

Pa ceļam Ziedonis atspieda galvu pret logu un, ieraudzījis savu atspulgu, nošausminājās par savu nepievilcīgo ārieni. Arī studiju gados viņš apzinājās, ka nav diez cik skaists, ja par skaistumu pieņem klasisko grieķu ideālu. Garais deguns kombinācijā ar niecīgo zodu padarīja viņu līdzīgu pakusušai vaska lellei. Jaunībā viņš par to vēl prata uzjautrināties. Tagad, uz 40 gadu sliekšņa viņa pusgarie mati bija bezcerīgi atkāpušies no pieres un zem acīm iezīmējās tas, ko parasti sauc par maisiņiem, bet kas Ziedoņa gadījumā vairāk līdzinājās pārvārītiem pelmeņiem.

Kāzas notika tukšā pludmalē. Līgavainim bija gari dredi un uzskrūvētas ūsas. Līgava izcēlās ar spilgtu, taču ļoti gaumīgu meikapu, barokālu kleitu un uz pieres uztetovētu diadēmu. Arī viesi izskatījās pietiekami kolorīti, lai Ziedonis saprastu, kāpēc viņa pakalpojumi šeit nevienam nebija vajadzīgi. Pēdējā laikā Šarlote šādus cilvēkus laulāja arvien biežāk, un viņas attieksme pret tiem bija vienkārša – viņa teica: "Jauki, ka jebkurš šajā pasaulē var atrast sev līdzīgu," taču runas laikā parasti novirzījās no scenārija un izplūda detalizētās instrukcijās par laulības sakramentu un pieaugušu cilvēku tikumisko atbildību.

Ziedonis stavēja nomaļus, apskāvis sintezatoru, vēroja kāziniekus un domāja, kāds būs šī pasākuma muzikālais noformējums. Varbūt būtu vērts pieiet pie vedējiem un painteresēties? Varbūt iepazīstināt ar sevi, ar saviem vidusskolas laika eksperimentiem progresīvajā rokā? Lai gan šī kompānija izskatījās vēl advancētāka. Tādus varētu interesēt arī viņa jaunākie skaņdarbi – gan konservatorijas laikā tapušās džeza kompozīcijas, gan pēc ierobežotās transpozīcijas principa sacerētais klavierkoncerts, kas cita starpā bija arī viņa diplomdarbs.

Pēc gredzenu apmaiņas kāzinieki ielūdza Šarloti un šoferi uz pikniku kāpās, kur divas meitenes ar apbrīnojamu virtuozitāti spēlēja indiešu tablas, bet kāds pavisam jauns čalītis ar pirkstu galiem sita instrumentu, kas izskatījās pēc lidojošā šķīvīša un izdeva arfai līdzīgas skaņas. Pārliecinājies, ka priekšniece viņu neredz, Ziedonis nomainīja kaklasaiti pret žabo un centās uzturēties perkusionistu tuvumā. Pēc kāda laika viņam izdevās uzsākt sarunu ar vienu no kāzu viesiem – ne gluži ar mūziķi, taču neapšaubāmi ar vienu no viņu draugiem. Tas bija jauns vīrietis vārdā Marks Formans. Viņš cītīgi izprašņāja Ziedoni par kāzu muzikanta dzīvi, taču visvairāk viņu nez kāpēc interesēja nevis Ziedoņa muzikālā pieredze, bet gan viņa psihiskais stāvoklis.

– Cik sen tu jau cīnies ar depresiju? – viņš jautāja.

– Deviņus gadus.

– Šausmas. Es, paldies Dievam, tiku galā četru gadu laikā un bez ripām.

– Laimīgais, – teica Ziedonis, ar pirkstu zīmēdams gredzenus smiltīs.

– Labi vismaz, ka tev izdodas ar to sadzīvot.

– Ar mēreniem panākumiem, – viņš nopūtās. – Vienu brīdi pat likās, ka tās mocības ir galā. Bet tad es kā idiots izlaidu pāris dienas zolofta kursā, un tagad jūtu, kā zem kājām brūk pamati. Tici man, tā nav patīkama sajūta.

– Ticu, – teica Marks un pamāja kādam puisim, kurš sēdēja turpat netālu. – Klau, Harij, tev gadījumā nav kaut kas pret depresiju?

– Ir, – puisis vārdā Harijs atsaucās, – mēs tieši domājām, ka ir īstais laiks. Bet ejam tur, mežiņā.

Viņi apsēdās nomaļā priežu ielokā aiz kāpas – Formans, Ziedonis un bariņš sekotāju. Harijs aizsmēķēja paštītu cigareti un palaida to pa apli.

– Vispār jau es nepīpēju, – teica Ziedonis, kad rinda bija nonākusi pie viņa.

– Kā vēlies, bet šis ir labs antidepresants. Man palīdzēja.

Ziedonis paraustīja plecus un vienaldzīgi ievilka dūmu. Sākumā tas izraisīja nepatīkamu klepus lēkmi, taču drīz vien viņu pārņēma dīvains miers – līdzīgs tam, ko viņš bija piedzīvojis bērnībā, skraidīdams pa pļavu un karstās vasaras naktīs gulēdams tēva mājas sienaugšā. Miers, pēc kāda viņš bija tiecies tik sen, ka sākumā pat nesaprata, vai tik laba sajūta viņam vispār ir piemērota. Viņš atlaidās siltajā piejūras zemē un ilgi, nesteidzīgi vēroja, kā gubu mākoņi drūzmējās, saskarās, veidoja formas, dalījās, un tajā visā bija brīnišķīga harmonija – gan muzikāla, gan ģeometriska. "Ja es tagad nomirtu," viņš domāja, "tad vismaz ar apziņu, ka vienreiz mūžā esmu sadzirdējis sfēru mūziku." Un arī domas bija dziļākas, apjomīgākas nekā parasti. Tajās bija patīkami kavēties.

– Jums nešķiet, ka tur, gaisā katrā dotajā brīdī tiek sacerēts neatkārtojams skaņdarbs? – viņš lēni jautāja.

– Skaista ideja, – piekrita Marks.

– Es varētu mēģināt to nospēlēt.

– Nu, pamēģini.

– Man mašīnā ir kombis, – viņš teica.

– Aizej pakaļ. Es labprāt paklausītos, – teica Marks, un pārējie piebalsoja.

Ziedoni pārņēma sen aizmirsts prieks un motivācija. Šādu efektu nesniedza pat zolofts – tas vienkārši padarīja noskaņojumu mēreni ciešamu. Viņš piecēlās, pasmējās par situāciju, kurā negaidot bija nokļuvis, un devās uz vietu, kur šoferis bija atstājis busiņu. Laiks vilkās lēni, un Ziedonis it nemaz nevēlējās to steidzināt.

Taču mežmalas stāvvietā viņš secināja, ka dzimtsarakstu nodaļas busiņa tur vairs nav. Visas pārējās mašīnas stāvēja savās vietās, bet viņu pelēkais folksvāgens bija prom. Ziedonis iztaustīja kabatas, meklējot telefonu, taču arī tas bija kaut kur pazudis. Viņš aizskrēja atpakaļ uz liedagu, kur bariņos pulcējās kāzu viesi, un drīz vien atrada savu telefonu līdz pusei ieputinātu smiltīs. Šarlote bija zvanījusi tieši astoņas reizes. Ziedonis uzspieda viņas numuru.

– Halo? Ziedoni! Kur tu vazājies? Mēs tevis dēļ nokavēsim kāzas, – viņa satraukti kliedza klausulē.

– Piedod. Es pazaudēju telefonu.

– Apbrīnojami! Vienmēr tev viss aiziet šķērsām, pat tad, ja nekas nav jādara. Tūlīt pat nāc uz šoseju, mēs pabrauksim pretī. Nekavējies!

Viņš iedomājās, ka tikpat labi varētu nolikt klausuli un palikt šeit, kāpās ar saviem jaunajiem draugiem, bet tad atcerējās, ka mašīnā atradās viņa aparatūra. "Tā jau man likās," viņš domāja, soļodams šosejas virzienā, "viss bija pārāk labi."

Pēc visa spriežot, busiņš jau bija ticis diezgan tālu. Tukšais ceļš likās bezgalīgi garš, sintezators bija neparocīgs nešanai, taču ar to vēl nepietika – saulei priekšā nemanot bija savilkušies mākoņi, un no debesīm sāka smidzināt lietus. Sākumā tas bija pavisam viegls, taču drīz vien pārvērtās pamatīgā gāzienā.

– Nē, nē, nē! Tikai ne sintezators, lūdzu, tikai ne sintezators, – viņš murmināja, domās nolādēdams gan sevi, gan Latvijas klimatu, gan dzimtsarakstu nodaļu. Viņš novilka žaketi un mēģināja to aptīt ap sintezatora taustiņiem, taču tas nelīdzēja. Lietus gāzās pār šoseju un grāvmalām kā kalnu lavīna. Piespiedis samirkušo sintezatoru pie krūtīm, Ziedonis soļoja uz priekšu. Pēc dažām minūtēm necaurredzamās šaltis caurdūra auto lukturu gaisma. Bet, līdzko Ziedonis iekāpa busiņa salonā, lietus kā pēc ciniska komēdijas scenārija mitējās.

– Atkal tu esi uzsējis to stulbo tamborējumu, – bija pirmais, ko Šarlote teica, viņu ieraudzījusi.

 

Nākamās kāzas notika lielā viesu nama zāle, nedaudz tālāk dīķa malā kūrās nevis viena, bet divas pirtis, un kopumā viss izskatījās ļoti tradicionāli – pēc gredzenu apmaiņas notika mičošana, kuras laikā divi būdīgi dvīņi nez kāpēc nēsāja līgavu uz rokām, sievas klačojās pie galdiem, vīri bez liekas kavēšanās ķērās pie dzērieniem un drošības pēc ik pa brīdim sabāra savus bērnus, kuri skraidīja pa dejām atvēlēto platību, vakara vadītāji teica vecus tostus, ratiņkrēslā sēdošais līgavas vectēvs vēroja publiku ar šaubu pilnu skatienu, bet divi īsmataini puiši baltos kreklos uz sintezatoriem izpildīja tieši tādu pašu repertuāru, kādu viņu vietā būtu spēlējis arī Ziedonis. Taču bija mainījusies Ziedoņa uztvere. Viņš praktiski nedzirdēja klaigājošos vadītājus, toties spēja saklausīt katru smalkāko sarunu, kas pusčukstus risinājās pie galdiem. Kad cilvēki pienāca viņam tuvāk, viņš redzēja katru aizsērējušu poru viņu ādās, katru nenoskūtu rugāju. Bet briesmīgākais bija tas, ka Ziedonis spēja paredzēt viņu domas un kustības.

Atklājis sevī šādu spēju, viņš apmulsa. "Cik dīvaini," viņš domāja, "tūlīt beigs skanēt "Zilais karbunkulis", viens no mūziķiem (tas, kurš pa kreisi, ar Jamahu) izpildīs "Par to mums atkal jāiedzer" takti, kāzu vadītāji izspēlēs iepazīšanās spēli ar mīklu minēšanu un deleģēs divus līgavaiņa draugus sargāt līgavu, bet šis tips rozā kreklā, kurš sēž blakus, izies uzpīpēt uz balkona un domās par to, kā lai sievai neredzot iepazīstas ar līgavaiņa rudo māsu, kura, starp citu, būs nākamā, kas teiks tostu. Viņi visi ir ieprogrammēti kā elektroniskie pulksteņi. Velns parāvis, ko es šeit daru?"

Ziedonis saprata, ka steidzami jāmūk. Viņš klusi pajautāja Šarlotei, kad viņa domā braukt mājās. Taču priekšniece, šķiet, jau bija iesilusi un vienaldzīgi atmeta ar roku:

– Tev kaut kur jāsteidzas? Pasēžam vēl, – un piebakstīja blakus sēdošajam kungam, lai tas papildina viņas šampānieša glāzi.

Ziedonis atslīga krēslā un atcerējās, cik labi bija juties, guļot mežmalā zem mākoņi ainavas. Izrādās, tepat blakus bija pasaule, kurā viņš labprāt paliktu uz dzīvi, taču tādiem kā viņš tas nebija atļauts.

– Tādiem kā man tas nav atļauts, – viņš pusbalsī atkārtoja.

– Ko? – jautāja vīrs rozā kreklā.

– Neko, neko, – Ziedonis atbildēja, un blakussēdētājs, pametis aci uz rudo līgavaiņa māsu, izgāja uzpīpēt.

 

Visu vakaru Ziedonis domās pareģoja kāzinieku darbības, un viņa pareģojumi nekļūdīgi piepildījās – arī tas, ka dvīņi, kuri visu laiku kā apsēsti pārnēsāja smagus priekšmetus, viņu pierunās iet pirtī. Pēc saulrieta vīriešu kompānija bija kļuvusi zvērīga. Tikuši līdz vienai no pirtīm, viņi vairs netērēja laiku liekām sarunām un iespēju robežās iztika ar nepaplašinātiem teikumiem. Daži no viņiem kaili stāvēja uz lieveņa, dzēra šņabi un sacentās rūkšanā, taču lielākā daļa drūzmējās šaurajās telpās. Dvīņi ienesa pirtī speciālu koka krēslu, kurā sēdēja vectētiņš, un novietoja to pirts viducī. Uz augšējās lāvas sēdēja kompānija, kura visu laiku meta garu un kliedza: "Laba ir pirts, kurā apstājas sirds!" Termometra stabiņš bija pakāpies līdz 120 grādu iedaļai, un pēršanās telpa atgādināja maršruta taksometru sastrēgumstundā. Kad vectētiņam kļuva par karstu, viņš pamāja ar roku, un dvīņi iznesa viņu ārā ar visu krēslu. Tā viņš sēdēja mēnessgaismā, un no viņa kaulainās miesas cēlās garaiņi. Bet, kad vectētiņš jutās pietiekami atdzisis, viņš atkal padeva mājienu, un dvīņi apņēmīgi ienesa viņu atpakaļ. Viens no mūziķiem bija aizsnaudies uz lāvas, pārsitis pieri pret karstajiem akmeņiem un tagad gulēja dīķmalā. Otrs tādā kā transā vāļājās pirts stūrī un visu laiku atkārtoja: "Sometimes I wish I were an angel..." Bet Ziedonis, iesprostots starp alkohola sviedros izmirkušajiem vīriešiem, sēdēja uz apakšējās lāvas un centās domāt par mākoņiem un sfēru mūziku.

Blakussēdētājs, kurš vakariņu laikā bija metis aci uz līgavaiņa māsu, apsēdās blakus Ziedonim un stādījās priekšā kā Egons. Viņa acu baltumi bija tikpat sarkani kā viņa seja.

– Eu, tu kaut kāds muzikants esi? – viņš jautāja.

– Nu, jā.

– Eu, a tu nevari mums uzspēlēt? Dziedātāji, redz, atlūzuši.

– Man pa ceļam samirka sintezators, – Ziedonis atzinās. – Nezinu, vai strādās.

Egons apdomāja Ziedoņa teikto, it kā tas būtu kas sarežģīts, un iesaucās:

– Eu, veči, vajag atnest no viesu nama klavieres!

– Nē, nevajag, – Ziedonis centās iebilst, bet dvīņi-nēsātāji apsēja ap gurniem dvieļus, iznesa ārā vectētiņu, kurš atkal jutās pārkarsis, un aizskrēja uz viesu namu. Sapratis, ka veči sāk par viņu izrādīt pārāk lielu interesi, Ziedonis nolēma slepus izlavīties ārā un pazust. Taču, kamēr viņš meklēja savas drēbes pārpildītajā priekškambarī, dvīņi jau bija pa koka celiņu atstūmuši klavieres "Rīga" un novietojuši tās uz pirts lieveņa. Sievietes, kuras pērās otrā pirtī, bija sastājušās dīķa malā un vēroja haotisko ainu.

– Trakie! Kam jums klavieres? – sauca līgava.

– Mums būs koncerts! Nāciet šurp, – Egons atsaucās.

Ziedonis bija atradis savas zeķes un steigšus centās tās uzvilkt kājās, bet dvīņi-nēsātāji pacēla tabureti, uz kuras viņš sēdēja, un aiznesa Ziedoni līdz klavierēm.

– Uzrauj kaut ko jautru, – kliedza dāmas.

– Davai, kaut ko dejojamu, – kliedza vīri.

No visām pusēm skanēja saucieni: "Lapas dzeltenās!" "Genovefu!" "Leģinoāru dziesmas!" Bet Ziedonis, kurš sēdēja pie klavierēm vienās zeķēs un kuram no visa šī ārprāta drebēja rokas, klusu noteica:

– Kaut jūs visi nosprāgtu ar savām genovefām, – un ar spēku izsita no taustiņiem smagu minora akordu. Tad vēl vienu, un vēl, un jau pavisam drīz viņš ārdījās pa oktāvām ar tādu sparu, ka uz dažām eiforiskām minūtēm aizmirsa, kur atrodas, un tumšajā naktī komētas un meteorīti švīkāja debesis, un vējā trīcošie koki izskatījās atdzīvojušies. Eiforija pārauga dusmās. Uz Bušu, uz Šarloti, uz dzimtsarakstu nodaļu, uz kāzu viesiem, uz intelektuāļu bariņu, kurā viņam nebija lemts iekļauties, un uz visu viņam zināmo pasaules daļu.

Tad viņš apstājās, ieturēja pauzi, iegāja pirts priekškambarī un atgriezās ar žabo ap kaklu. Saskatījies ar kūpošo vectētiņu, viņš turpināja rībināt taustiņus, līdz nosalušajās kājās sāka mesties krampji.

Publika aplaudēja. Ziedonis neatskatīdamies iegāja pirts priekštelpā. Viņš ietinās halātā, viebdamies iedzēra lielu malku šņabja, nogaidīja, līdz publika izklīst, un devās meklēt Šarloti. "Viss," viņš domāja, "tagad es diktēšu, kurš, kad un uz kurieni brauks."

– Eu, vecīt, tu esi pilnīgs psihs, – Egons mēģināja atzinīgi papliķēt Ziedonim pa plecu, taču viņš ar stipru un precīzu sitienu atvairīja Egona roku un devās otras pirts virzienā.

– Šarlote, – viņš kliedza, ieskatīdamies visās telpās pēc kārtas. – Šarlote, kur tu esi?

– Ziedonīt, tu? Nāc augšā, – atskanēja balss no otrā stāva.

Ziedonis uzkāpa pa kāpnēm. Vienā no guļamistabām dega gaisma. Viņš pavēra durvis. Šarlote stāvēja viņam priekšā, slapjiem matiem un manāmi iereibusi. Viņa ieskatījās Ziedonim acīs, uztaisīja pašķību grimasi, kas droši vien bija iecerēta kā pavedinoša, un nometa no pleciem halātu.

– Saki šoferim, lai darbina mašīnu. Mēs braucam mājās, – Ziedonis kategoriski sacīja.

– Nē, Ziedonīt, mēs paliksim pa nakti, – viņa atteica un aplika tuklās rokas ap Ziedoņa vidukli.

– Tūlīt pat izbeidz šīs vaļības! Saved sevi kārtībā un sameklē šoferi.

– Nē, nē, šovakar tu no manis tik viegli vaļā netiksi, – Šarlote smaidot noteica, pavilka Ziedoni aiz žabo, iegrūda gultā un ar visu savu svaru uzzvēlās viņam virsū. Ziedonis sakoda zobus un, vairīdamies no Šarlotes skūpstiem, ar abām rokām centās atkauties.

– Saņemies, klavierētāj, – viņa pavēlēja, – neesi lupata!

– Jā, saņemies! Esi vecis! – atskanēja balss no gaiteņa. Ziedonis un Šarlote atskatījās. Pie durvīm stāvēja abi mūziķi – viens no viņiem balstījās pret durvju stenderi, otram no apdedzinātās pieres tecēja smalka asins strūkliņa.

 

***

 

Aizēnojusi acis ar plaukstu, Šarlote skatījās vēsajā rudens saulrietā, kamēr pianists Igors, kurš tagad strādāja dzimtsarakstu nodaļā Ziedoņa vietā, spēlēja Raimonda Paula populārākās melodijas. Uz Ziedoņa bērēm bija ieradušies astoņi cilvēki no ielūgtajiem desmit – Bušs, kurš atrada Ziedoni karājamies pie vannasistabas griestiem, joprojām nespēja atgūties un trešo nedēļu no vietas dzēra, bet Ziedoņa tēvs, saņēmis ielūgumu, esot atbildējis: "Tā viņam vajag, pats mani gandrīz tur iedzina." Toties kaut kādā veidā par bērēm bija uzzinājis Marks Formans. Viņš ieradās ar nokavēšanos un visu laiku stāvēja nomaļus, bet, kad process bija galā un kaprači ar lāpstu kātiem iespieda smiltīs krustu, viņš pienāca pie Šarlotes.

– Cik dīvaini iepazīties ar cilvēku pēdējos mēnešos, – viņš teica.

– Man ir tāda sajūta, it kā mēs vispār nebūtu iepainušies, – Šarlote nopūtās un izšņauca degunu salvetē.

– Bet likās taču, ka viss būs labi, ne? Viņš stāstīja, ka beidzot esot izārstējies un jūtoties atvieglots.

– Jā, tā viņš teica, bet man bija aizdomas, ka tur kaut kas nav tīrs.

– Droši vien, – teica Marks. Viņš sabāza rokas mēteļa kabatās un paskatījās uz pianistu Igoru. – Un kas tas tāds? – viņš jautāja.

– Tas ir mūsu Igors.

– Kāds Igors?

– Pianists Igors. Viņš tagad strādā Ziedonīša vietā.

– Skaidrs, – Marks daudznozīmīgi pamāja, saknieba lūpas un nodūra galvu.

– Kas? Kaut kas nav kārtībā?

– Nē, nē. Viss okej, – teica Marks, ar kurpes purngalu rušinādams lapas.

Līdz ar krēslu iestājās vēsums. Igors nospēlēja melodiju līdz galam un uzmeta Šarlotei jautājošu skatienu. Viņa novilka ar rādītājpirkstu pār kaklu, dodot mājienu, ka jābeidz. Igors izslēdza sintezatoru un sāka atvienot vadus, bet Šarlote izvilka no kažoka kabatas pudelīti ar zilajiem graudiņiem un devās ar tiem apslacīt ziedu pušķus un vainagus. Lai nenozog.

Read more from the February 2018 issue
from the February 2018 issue

Bedre

– Kad izaugšu liels, būšu gleznotājs, – noskrambātos ceļus pie zoda pievilcis un ar zariņu vilkdams smiltīs tikai sev vien saprotamus rakstus, teica puika. – Tā kā tētis.

– Tu tik labi māki zīmēt? – meitenīte neticīgi paskatījās uz puiku un zemē iešvīkātajām līnijām.

– Māku. Tētis iemācīja, – puika vērās pāri karjeram uz balto grants ceļu. Pa to, līgani līkumodama un tik tikko sadzirdami dūkdama, kā liela, slinka muša līda melna mašīna. Saceltais putekļu mākonis ilgi, nekustīgi karājās gaisā...

– Kur ir tavs tētis?

– Tālu.

– Mans onkulis arī ir tālu, Dānijā, bet viņš jau divas reizes bija mājās. Kad tavs tētis un mamma atbrauks? – Anete turpināja izjautāt.

– Drīz, – puika, strupi noteicis, piespiedās ar vaigu netīrajam ceļgalam.

– Nu, kad tas ir – drīz? – mazā nerimās.

Puika vēroja sastingušo putekļu mākoni.

– Drīz – tas ir drīz, un izbeidz prašņāties. Daudz gribēsi zināt, ātri veca paliksi!

– Tik veca kā tava ome, ja? Redzēsi, ka tev neviens neatbrauks, bēē!, – mazā parādīja mēli un pazuda aiz krūma.

 

– Markus! Markusiņ!

Puika dzirdēja, bet nekustējās. Dibens šķita gluži vai saknēm ieaudzis smiltājā, bet rokas un kājas veidotas mīkstā, valkanā mālā. Pievēris plakstus, viņš atlaidās guļus un caur skropstām lūkojās uz rietošo sauli. Ja acis samiedza pavisam šaurā svītriņā, pasaule iezaigojās kā zeltainiem putekļiem piebārstīts pastelis dzidrās, tīrās krāsās. Kaiju vēderi slīdēja pāri, saulrieta staros sārti kā flamingo, bet tālīnais mežs, trīsot starp zēna skropstām, spokaini cilāja pret debesīm zilpelēkas zaru rokas. Markuss pagrieza galvu un ar vaigu pieglaudās smiltīm. Siltas.

– Markus! Kāpēc tu neatsaucies? Ēst jānāk. Un drīz jau gulēt.

– Negribu.

– Nu ja, – ome smagi nopūtās. – Es arī daudz ko negribu. Bet jādara.

 

– Ai, kā vajadzētu lietu, – maizi griezdama, ome purpināja. Puika zināja, ka nekas nav jāatbild. Ome, ilgus gadus viena dzīvodama, pieradusi pati ar sevi runāt. – Gurķu nav un nebūs, kartupeļi arī tik sīki, ka nevar saprast, vai līdz rudenim piebriedīs.

– Rīt uz kapu svētkiem. Jāpaskata tik, vai tev ir kas pieklājīgs mugurā velkams, – viņa turpināja, sāņus uzlūkodama Markusu.

– Es negribu iet.

– Vai tad es prasīju – gribi vai negribi? – ome pat neizklausījās pikta, drīzāk nogurusi. – Šodien biju, kapiņus sakopu, uzrušināju, aplaistīju. Puķes aiznesīsim rīt, pirms sāksies.

– Nu, zupu izēdi? – pēc balss bija noprotams, ka nu atkal runā ar puiku. – Labi vismaz, ka tu normāli ēd.

Markuss pateica paldies un it kā nejauši izvairījās no omes raupjās rokas glāsta pār smalkajiem, mazliet uzrautajiem pleciem.

– Kā tāds ezis, – ome klusi nopūtās, kad puika iegāja savā istabā.

 

Markuss lēni ģērbās nost. Šonakt bija gaišs, tāpēc naktslampiņu neieslēdza. Mēness gan vēl nebija gluži apaļš, viena mala paplūdusi, kā ar paviršu otu piezīmēta.

Reizēm te mēdza būt pilnīgi melnas naktis, kādu pilsētā nekad nebija. Ielienot migā, tad vienīgā gaisma bija smalkā, četrstūrainā aizvērto istabas durvju kontūra, kamēr ome mazgāja traukus un pārsprieda ar sevi dienas gaitas. Taču, kad ome aizgāja gulēt, gaisma pazuda pavisam. Tādās naktīs puikam bija bail. Ja nepaspēja iemigt, viņš gulēja vaļējām, neko neredzošām acīm un baidījās tās vērt ciet.

Mājās naktis bija citādas. Istabā iespīdēja ielu laternas. Zem loga arī tumsā vēl čīkstēja sliedes, un Markusa gulta laiku pa laikam viegli nodrebēja, kad garām aizdimdināja tramvajs.  Tētis istabas durvis vienmēr atstāja vaļā. Arī tad, kad pie viņa sanāca čomi, tina cigaretes un turpat istabā pīpēja. Tad bija jautri, visi klausījās kaut kādu aizvēsturisku mūziku - Džoplinu, The Doors un Bobu Mārliju – un visu laiku smējās. Bet Markuss, guļot savā gultā, ar patiku ieelpoja dīvaini smakojošos dūmus no blakus istabas, un arī viņam gribējās smieties līdzi. Citreiz, kad neviena nebija, tētis tik un tā negāja gulēt, bet ilgi stāvēja pie molberta, un puika klausījās otas klusajos švīkstos pār audeklu, līdz iemiga. Te tik ļoti pietrūka pilsētas gaismu, skaņu, smaržu un tēta.

Samiegojies Markuss pabāza roku zem spilvena. Tur tas ir. Saliekamais nazis ar ļoti plānu un smalku asmeni. Vienīgā lieta, ko viņš paspēja paķert no tēta istabas toreiz, kad ome ar policistu un svešo sievieti atbrauca Markusam pakaļ. Pirkstu pieskāriens gludajam plastmasas spalam nomierināja, un puika, aizvēris acis, miegaini nožāvājās.

 

No rīta Markuss pamodās pats. Ome sparīgi grāvās pa virtuvi un pie sevis ķiķināja. Pa durvju spraugām istabā līda iekšā kārdinoša smarža. Puika veikli apģērbās un atvēra durvis.

– Labrīt! Pankūkas ēdīsi? Ar zemeņu zapti vai krējumu un cukuru?

Uz galda māla bļodā jau kūpēja biezas, čaganas, zeltaini brūnas pankūkas ar kraukšķīgām maliņām.

– Ar zapti. – Un viņš smaidīdams, nemazgātu muti ķērās pie brokastīm.

Ome turpināja cept, pār plecu apmierināti noskatīdamās, kā puika loka iekšā pankūkas vienu pēc otras, ik pa brīdim pamērcējot ievārījuma peļķītē uz šķīvja.

 

Pabrokastojis puika izgāja pagalmā. Vēsā zāle tīkami kairināja kailās pēdas, un Markuss kādu brīdi stāvēja, mēģinādams ar kājas pirkstiem noplūkt smilgu.

– Čau, Markus! Ko dari?

– Neko. – Markuss, brīdi paklusējis, ierunājās, – Gribi, es tev parādīšu noslēpumu?

– Kādu noslēpumu? – Anete iepleta acis.

– Nu, noslēpumu. – Markuss izvairīgi novilka. – Ejam!

Markuss sāka skriet. Abi, basajām pēdām zibot, devās karjera virzienā. Karjera malā puika apstājās kā iemiets. Kad Anete nostājās viņam blakus, Markuss nopietnā balsī vaicāja – Tu tiešām gribi to zināt?

Ar aizrautību palūkojusies Markusa sejā, meitene nepacietīgi atbildēja: – Nu, jā!

– Tad skrienam, turies cieši aiz manis, nenovirzies!

Puika neatskatoties skrēja gar karjera malu, vietām līkumodams, citur palēkdamies. Mazā, bizēm plīvojot, nesās pakaļ un snaikstīdamās mēģināja saskatīt uz priekšu, kur tad ir tas noslēpums. Te piepeši zeme zem viņas pajuka, vēderā kaut kas iekņudējās, sagriezās, kājas vēl brīdi skrēja pa gaisu, bet tad sīkais augumiņš, viegli nobūkšķēdams, noripoja šauras un dziļas bedres dibenā.

Atskanēja izmisīgs raudiens. Pār bedres malu uz dzidri zilo debesu fona iezīmējās puikas galva. – Nu, kā tev mans noslēpums? Es taču teicu – nenovirzies.

 

Meitēns pārstāja brēkt un uzmeta lūpu.

– Padod roku!

– Nu, nē, tik vienkārši nebūs. Es tagad skaitīšu pantiņu, ja trāpīs uz mani, es tev palīdzēšu. Ja uz tevi, tad tiec ārā pati.

– Kā tad es tikšu?

Bet puika neklausījās. Ar pirkstu rādīdams te pats sev vēderā, te uz meiteni bedres dziļumā, viņš monotoni deklamēja – uz kla-vie-rēm stāv vī-na glā-ze, kas to dzers, tas MIRS! – un ar izstieptu pirkstu notēmēja tieši uz sīkās sirdi.

– Tā. Es aizeju!

– Pagaidi! Marku-us! – meitēns sauca, taču puikas galva jau pazuda no mazā debesu laukumiņa, kas mirdzēja daudz zilāks un dzidrāks nekā jebkad agrāk.

Viņa mēģināja rāpties pa bedres sienu augšup. Sausās, glāsmainās smiltis plūda lejup ar katru soli, un tikt ārā saviem spēkiem bija bezcerīgi. Anete apsēdās bedrē, bija baisi, ik pa brīdim viņa aizvien skaļāk sauca Markusa vārdu. Viņa nezināja, vai puika kaut kad atgriezīsies, lai viņa no šī noslēpuma tiktu ārā, un atkal un atkal izmisīgi mēģināja izrāpties, – vēsās smiltis joprojām zīdaini slīdēja lejup pa bedres sienu, klājoties uz meitēna basajām kājām, un ausīs viņai ritmiski skanēja – uz klavierēm stāv vīna glāze, kas to dzers, tas mirs...

 

Markuss devās mājup. Ome droši vien jau gaidīja. Puika sajuta pacilājošu reiboni un vieglumu visos locekļos. Tagad noslēpums bija pavisam īsts, dzīvs. Mugura iztaisnojās, pleci atslāba, un puika vieglā, dejojošā galopā lēkšoja mājup. Priekšpusdienas saulē viņa mati mirdzēja pulēta kapara krāsā un cilājās līdzi katram palēcienam.

 

– Markus! Kur tu biji?

– Nekur, tepat! – puika pavisam mierīgs iesoļoja pagalmā.

– Nāc, nomazgājies, un tad taisīsimies. Laika pavisam maz. Dod šurp šito kreklu, re ku, iedošu tīru.

Puika pēkšņā niknumā atgrūda omes rokas, kas jau dzīrās novilkt viņam nosmulēto T-kreklu.

– Neaiztiec, – viņš nošņācās. – Es pats.

– Labi jau labi, še, ņem. Tikai nečammājies. Ūdeni jau bļodā ielēju, priekšnamā vari šļakstīties, cik gribi. Kā tāda jaunava, nevar saprast, kā ar tādu apieties, – pēdējais teikums līdz ar smagu nopūtu jau atkal bija sev pašai.

 

Puika, ar kājām stāvēdams milzīgajā bļodā, smēla ar kausiņu un lēja sev virsū ūdeni,  ļaujot, lai mazās, veldzējošās straumītes te šķirdamās, te atkal savienodamās skraida pār sūrstošo ādu. Brūces bija mazliet apdzijušas, taču vēl smeldza. Markuss ar plaukstu aptvēra savainoto augšdelmu un cieši saspieda. Klusināti iekunkstējās, taču tvērienu uzreiz neatlaida. Tad atkal pasmēla saujā ūdeni un ļāva tam glāstīt kaistošo, pamazām dzīstošo ādu.

 

Pēc pusstundas abi saposušies un ziediem rokās devās ceļā. Līdz kapsētai piecpadsmit minūtes prātīgā solī. Ejot gar kaimiņu sētu, ome apstājās. Kaimiņiene tāda kā satraukusies, rokas vēzēdama, kaut ko stāstīja vīram, bet tas tikai raustīja plecus.

– Ilzīt, vai tad uz kapu svētkiem netaisāties?

– Mēs jau taisāmies gan, Veltas tant, tikai bērns kaut kur pazudis. – Kaimiņiene pavērsa skatienu pret Markusu, – tu neesi redzējis Aneti?

Markuss klusējot paraustīja plecus un  papurināja galvu.

– Nekad jau nekur tālu neiet, bet nu gandrīz stundu nevaram sameklēt. Es sāku kreņķēties.

– Gan jau tepat kaut kur ir. – Anetes tēvs bez jebkāda uztraukuma bilda. – Būs smaga runāšana, kad uzradīsies.

 

Konrāds Kaparkalējs (1946-1999) un Velta Kaparkalēja (1948-....). Uz pulētā akmens ar iekaltajiem vārdiem un gravētām ozollapām sēdēja melns tauriņš. Izplētis spārnus, tas pašapzinīgi demonstrēja koši oranžos lāsumus un apbrīnojami plašo spārnu atvērumu. Puika uzlika roku uz sasilušā akmens un lēni virzīja to aizvien tuvāk un tuvāk tauriņam. Taču tas laiski aizplivinājās prom.

Omes uztieptais baltais krekls bija nedaudz par mazu, vīles spieda paduses un kaklu.

Mācītājs, stāvot pie kapličas zem milzīga krusta, runāja ilgi un vienmuļi, sievu ansamblis vilka gari un žēlīgi. Draudze te sēdās, te cēlās, te vilka līdzi.

Markuss garlaikots vēroja ļaužu pulciņu. Baltos, plānos matus, izbalējušam, saburzītam papīram līdzīgās sejas un mezglainās delnu virspuses. Klausījās trīsošajās balsīs. Bija neinteresanti, bet mierīgi. Aiz vectēva kapakmeņa vīdēja divas ar zāli apaugušas kopiņas. Markuss piegāja tuvāk un apsēdās tām līdzās. Te gulēja omes vectēvs un vecāmamma. Tālāk vēl piecas mazākas kopiņas ar nelieliem, dzeltenpelēka ķērpja apaugušiem krustiem. Citreiz, kad viņi bija atnākuši šurp divatā, ome stāstīja, ka tie ir viņas mammas brālīši un māsiņas, kas nomiruši pavisam mazi.

– Kāpēc viņi nomira? – Markuss toreiz jautāja.

– Nezinu, – ome atteica, ar mazo grābeklīti ierušinādama zigzagu rakstus smilšu klājumā pie vectēva akmeņa, – tad jau bērni daudz mira. Tie bija pēckara laiki, visiem bija grūti.

Puika nepakustēdamies ilgi lūkojās uz tumšajiem krustiem. Pēc tam pavērās augšup – šķita, ka tādi paši krusti ar mirdzoši baltu krāsu iezīmēti koši zilajās debesīs. Markuss aizdomājās, – ja Anete nomirtu, viņai arī uz kapa uzliktu mazu krustiņu. Vai tādu akmeni, kāds ir vectēvam? Zēns iztēlojās mazu, glītu koka zārciņu un tajā guļam Aneti ar viņas kārtīgajām bizēm. Pavasarī ome bija paņēmusi Markusu līdzi uz kādas attālas radinieces bērēm, tā gulēja baltajās mežģīnēs dzeltenīgi bāla, iedubušām, samelnējušām acīm un vaigiem. Bet tas noteikti tāpēc, ka viņa bija pārāk veca. Anetes saulē nobrūnējusī sejiņa ir skaista, ja viņa patiešām nomirtu, Markusam droši vien būtu pa īstam žēl. 

 

Kapu kokos iešalca vējš. Kā tumši pelēku segu tas vienā mirklī debesīm pārvilka pāri lietus mākoņus. Pēc pāris minūtēm sāka krist retas, smagas lāses un jau drīz vien balta, stāva lietus siena aizsedza krustus, akmeņus, kokus un neveiklos stāvus, kuri apjukuši metās meklēt patvērumu.  

Markuss stāvēja piespiedies pie siltās, grubuļainās kapličas sienas un skatījās, kā ome, galvu grozīdama, stāv lietū un ar acīm meklē mazdēlu. Kad viņas skatiens pavērsās uz kapličas pusi, Markuss pamāja ar roku. Ome, neveikli steigdamās, devās turp un ielīda zem šaurās pažobeles blakus puikam.

– Nesaliji? – ome, mazliet aizelsusies, jautāja Markusam, ar plaukstu notraucot lietu no apģērba un tad ar pirkstiem piekārtojot matus. Markuss papurināja galvu un turpināja lūkoties uz cilvēkiem, kas salīkuši un jau sen samirkuši, bet vēl somas un dziesmu lapiņas virs galvām turēdami, bēga no lietus.

– Velta, varu jūs pa ceļam aizvest mājās, – kāda kundze, garām skrienot, uzsauca. – Neizskatās, ka pāries.  

Mašīna stāvēja tepat aiz kapličas, taču lietus paspēja samērcēt Markusa balto kreklu. Cauri miklajiem laukumiem spīdēja āda, un Markuss, iesēdies aizmugures sēdeklī, uzmanīgi nopētīja savu kreiso augšdelmu. Nekas nebija redzams. Ome apsēdās priekšā un, vēl ārpusē kājas vienu pret otru sasizdama, nopurināja kurpju zolēm aplipušo, biezo smilšu kārtu.

Braucot mašīnas logs pamazām aizsvīda. Viņus pieveda tieši pie mājas. Ienākuši abi pārģērbās, ome uzlika tēju. Visapkārt šalca lietus.

Tad kaut kas notika. Kāds  piedauzīja pie durvīm un, nesagaidot uzaicinājumu, iebrāzās iekšā. Anetes mamma...

Markus ieslīdēja dziļāk istabā un, tikpat kā neelpodams, piespiedās pie aukstās krāsns.

– Kur ir tas tavs kuņasbērns, tas izdzimtenis!

Ome instinktīvi aizstājās priekšā istabas durvīm.

– Kas nu? Kas tad nu? – viņa stostījās

– Ārprāts! Tu, sīkais mērgli, kā tu varēji? Nu, kā tu to varēji? – Ilze mēģināja pastumt malā omi, lai tiktu pie puikas. Markuss pierāvās vēl tuvāk sienai.

– Kas galu galā ir noticis? – ome noprasīja, stāvēdama pretī kā mūris.

– Suns Aneti atrada. Es uzreiz nesapratu, ko šis tā smilkst un vedina. Līdz pašam karjeram, kur neaizbērtās stabu bedres. – Ilze runāja rimtāk, bet tad atkal it kā atjēgusies sāka klaigāt vēl niknāk. Viņa zināja, ka Markuss ir istabā, – Un nestāsti, ka tevis tur nebija! – asaras aizžņaudza Ilzes kaklu.

Ome apjukusi uzlika roku Ilzei uz pleca. – Bet viņai nekas nekaiš?

– Dzīva ir.

– Nu, gan jau būs labi... – ome murmināja un, paņēmusi Ilzi aiz elkoņa, nosēdināja pie virtuves galda. Nezinādama, ko vēl sacīt, pastiepās pēc dvieļa un noslaucīja sviedrus no kakla. – Ieliešu tev tēju?

– Tēvs Aneti pie ārsta aizveda, no izbīļa bērns galīgi sastindzis.

Markuss, to dzirdēdams, beidzot skaļi izdvesa aizturēto elpu un juta, kā viss sienai piekaltais augums atslābst. Sadzirdējusi Markusa nopūtu, Ilze satrūkās un atkal metās uz durvīm, kurām ome paguva piešauties priekšā, – Ko sargā, dod šurp man to krupi!  

Ome turēja Ilzi atspērusies. Un tad arī pati uzsauca skaļāk, lai Ilze apsēžas, vai neesot kauna ar vecu cilvēku cīkstēties. Ilze norima un atslīga krēslā. Ome pasniedzās pēc krūzes, un jau gatavojās ieliet kaimiņienei tēju, kad tā atkal ierunājās: – Kā tādus zeme nes? – un tad, pacēlusi acis uz Veltu, turpināja klusāk, bet pietiekami skaļi, lai puika istabā dzirdētu, – Kāpēc tu viņu savāci no tā narkomānu midzeņa? Būtu viņš tur palicis un visiem būtu miers, mums jau nu noteikti.

Ome nolika tējkannu un klusi, bet stingri bilda: – Man šķiet, ka tev laiks iet, varbūt bērns jau no daktera mājā.

Ilze saskaitās vēl vairāk un atkal pacēla balsi – Ak, tā, ja? Nu, pareizi darīja tā tava vedekla, ka pameta visu, – jūs taču neesat pie pilna prāta! Neviens!

 

Markuss sēdēja turpat istabā uz grīdas. Šonakt mēness bija pavisam apaļš. Tā arī nevienu pašu vārdu viņš nebija izrunājis. Ome vairākas reizes uzstājīgi tincināja, kā viņš varēja aizmirst par meitēnu. Ko viņš vispār domāja, kaut uz brīdi aizskrienot prom un atstājot Aneti bedrē.

Bet Markuss par meiteni nebija aizmirsis ne mirkli. Tā vienkārši sanāca, tā bija godīgi. Uz kla-vie-rēm stāv vī-na glā-ze, kas to dzers, tas MIRS! Skaitāmpants krita uz sīko, un tā bija sarunāts. Viņa taču nenomira, tikai iekrita bedrē. Markusam šķita, ka ome raudāja, kad aizgāja uz savu istabu.

 

Markuss klusītēm izrāpās pa logu. Zeme bija mīksta un smaržoja pēc lietus. Vairs nelija, tikai kāds rets mākonis pārslīdēja, nespēdams pavisam aizsegt mēness gaismu. No puķu dobes cēlās ass, medains smārds. Omes logs bija gaišs, puika pa slapjo zāli klusi pielavījās un iekāpa dobē, lai ieskatītos iekšā. Ome sagumusi sēdēja pie galda ar muguru pret logu un vērās gleznā pie sienas. Markuss vienmēr bija zinājis, ka glezna tur ir, taču šonakt pirmo reizi kārtīgi uz to palūkojās. Mierīga zeltainas saules un zaļas dzīvības piesātināta ainava. Markuss to pazina, tas bija skats uz to pašu mežmalu aiz karjera, tikai milzīgās grantsbedres vietā pieneņu pļava. Gleznas vienā stūrī gads 1998 un otrā paraksts MKK, – tā vienmēr parakstījās Modris KaparKalējs. Puika piepeši pārsteigts saprata, ka tā ir viņa tēta glezna, kaut pavisam neizskatījās līdzīga krāšņajām, trauksmainajām bildēm, kuras viņš naktīs gleznoja pilsētas dzīvokļa otrajā istabā... Markusam sāka grauzt acis, viņš pameta skatu uz Anetes māju. Tur gaišs bija tikai virtuves logs, taču tas šķita tik līdzīgs mirdzošajai, saulainajai, uz visiem laikiem zudušajai ainavai omes istabā. Sala kājas, un bija tik vientuļi.

Markuss ierāpās atpakaļ istabā. Nobraucījis netīrās pēdas pret apakšstilbiem, viņš novilka kreklu un ielīda gultā. Pabāza rokas zem spilvena un sataustīja nazi. Tad pārbrauca ar pirkstiem pār kreiso augšdelmu ar jau apdzijušo griezumu – MKK. Markuss Kaparkalējs. Puika izvilka nazi no spilvenapakšas, atvāza un paņēma kreisajā rokā. Un, neveikli šņāpdams, uz labās rokas no pleca uz leju pa vienam vien grieza krustus – vienu, otru, trešo, ceturto. Asinis mēness gaismā zīmēja siltas, melnas līnijas pāri rokai visā tās garumā.

Read more from the February 2018 issue
from the February 2018 issue

Linna

Pirms manā dzīvē ienāca Linna, es pratu cilvēkus mīlēt tikai no attāluma, tikai domās, un mokoši bija piespiest sevi vārdiski vai fiziski izrādīt pieķeršanos.

Mana māte bija pārliecināta, ka es viņu nemīlu. Pat toreiz, kad uzdāvināju viņai baltu liliju pušķi un dzintara kaklarotu par visu gadu krāto pusdienu naudu, un pateicu, ka viņa ir labākā mamma pasaulē, viņa tikai sausi pateicās un atlikušo vakaru ar mani nerunāja. Tas viss tāpēc, ka kārtējo reizi biju atrāvies, kad viņa mēģināja mani noskūpstīt uz vaiga, un saviebies, kad viņa noglaudīja man galvu. Kaut kas mātes pieskārienos man šķita nepanesams, pārāk tuvs. Es vēlējos, kaut man tie patiktu un kaut es spētu no sirds atbildēt, bet nespēju pat ticami tēlot. Es gribēju mācēt pieskarties, bet nezināju, kā lai to izdara tā, lai nešķistu samocīti un nedabiski.

            Līdzīgi bija ar visām sievietēm, kas man patika, arī ar to pēdējo pirms Linnas, – Grētu. Toreiz brīžos, kad paliku vienatnē, daudz domāju par viņu. Tik viegli spēju izsapņot mūsu attiecības: dzīve daudz nemainītos, tikai man būtu kāds, ar ko kopā vakariņās gatavot manus mīļākos makaronus ar čedaras sieru un pekanriekstiem un pārspriest “Troņu spēļu” jaunākās sērijas. Un naktī es apskautu nevis spilvenu, bet Grētu. Taču, kad satikos ar Grētu dzīvē, šīs vienkāršās fantāzijas kļuva nepiepildāmas. Viss, ko teicu, bija pieckārt jāpārdomā, jo baidījos pateikt ko nevietā, nemaz nerunājot par pieskaršanos – nekad nevarēja zināt, ko drīkst, ko nedrīkst, kā viņai patiks, kā ne. Mūsu pēdējā tikšanās reizē sēdējām pie gaiša galdiņa piebāztas kafejnīcas vidū, un es netīšām pārāk skaļi viesmīļa klātbūtnē pajautāju, vai drīkstu satvert Grētas roku, viņa nobijās un uzreiz palūdza viesmīlim rēķinu.

            Pēc tā es padevos un nospriedu, ka manā dzīvē mīlestība tā arī paliks tikai vientuļi sapņi. Sāku skatīties citā virzienā, līdzko ieraudzīju kādu glītu meiteni, un biju apņēmies vakariņas visu atlikušo dzīvi ēst vienatnē. Taču tad – tad es ieraudzīju un ieguvu Linnu.

            Viņa ieradās garenā kartona kastē, noguldīta guļus. Izskatījās pēc tieši tādas meitenes, kādas man vislabāk patīk: gari, tumši rudi mati, zaļas acis, mazliet apaļīgāka nekā žurnālu modeles. Arī Linnas raksturs bija ideāls: mierīgs un kluss.

            Pirmajā dienā es tikai nosēdināju viņu uz dīvāna un nedroši vēroju viņas izliektās auguma aprises un pārcilvēciski piemīlīgo seju. Nākamajā dienā sāku arī sarunāties, izstāstīju savu viedokli par “Troņu spēļu” pēdējo epizodi. Trešajā dienā pieskāros viņas matiem, un vēl pēc dažām dienām arī ādai. Tā bija maiga un gluda, pat pārāk, bez neviena lieka matiņa. Ar katru dienu arvien vairāk saņēmu drosmi un sāku apskaut viņas vidukli, glāstīt pēdas, pieskarties Linnai visos veidos, kādos biju sapņojis pieskarties sievietei. Viņas ķermenis, kaut arī vēss un ciets, vienmēr atsaucās maniem pieskārieniem ar pilnīgu atdevi. Kad ilgi turēju Linnas roku, tā mazliet sasila. Sākumā mani tas biedēja un lika justies neērti, bet drīz iepatikās.

 

            Es nevarēju vest viņu ārā, tāpēc mājas kļuva par mūsu kopīgo pasauli. Mēs kopā gatavojām makaronus ar čedaras sieru un pekanriekstiem, saritinājāmies uz dīvāna un skatījāmies “Troņu spēles” vai klausījāmies Čaikovski, kurš bija mūsu abu mīļākais komponists.

Kad es gribēju, lai Linna pieskaras man, iekārtojas klēpī vai apskauj, vienmēr nācās pašam ielocīt un izkārtot viņas rokas un kājas, jo, kaut arī atdevīga, viņa neizrādīja iniciatīvu. Tikai vārdos mēdza izteikt, ko vēlas, taču Linnas vēlmes vienmēr sakrita ar manējām, un viņas balss bija tik klusa, ka dzirdēju to tikai savās domās.

Es neesmu jucis. Zināju, ka visus Linnas vārdus un viedokļus viņai piešķiru pats, zināju, ka viņa ļaujas maniem pieskārieniem tāpēc, ka nespēj pretoties. Bet man patika fantazēt, ko Linna varētu domāt un just, iztēloties, ka viņa grib man pieskarties tikpat ļoti, cik es viņai. Tā es turēju Linnu savās skavās īstu un taustāmu, tomēr pa pusei izsapņotu, bet vienalga tā šķita īstākā mīlestība, kādu esmu piedzīvojis.

Līdz brīdim, kad satiku Mariju. Ar miesu, asinīm un domām apveltītu sievieti, kura sāka strādāt mūsu uzņēmumā par biroja asistenti, un turpmāk man nācās viņu redzēt ik darba dienu. Viņas mati nebija rudi, nedz arī acis zaļas, bet tas, kā viņa mēdza kautrīgi smaidīt vai neveikli uzskriet mēbeļu stūriem, mani aizkustināja. Šad tad viņa pienāca pie datora monitora, aiz kura es klabināju jaunas programmas, un nodeva man kāda klienta ziņojumu vai jautāja, kādu tēju es vēlētos pasūtīt birojam. Man bija grūti Marijai atbildēt bez stomīšanās, un, pārnācis no darba mājās, es vēl nespēju pārstāt domāt par viņas skanīgo balsi, par acīm, kas skatījās uz mani, nevis kaut kur tukšumā. Reiz apgūlos gultā, iekārtoju Linnas rokas uz savām kailajām krūtīm un iedomājos, cik mīkstas un siltas būtu Marijas plaukstas, Linna tādas varētu iegūt tikai mikroviļņu krāsnī. Es spiedu Linnu pie krūtīm un centos iztēloties, ka tā ir Marija, bet Linna apvainojās un sastinga vēl vairāk, un kļuva vēl aukstāka, un man nācās celties un nosēdināt viņu krēslā istabas otrā pusē.

Taču nākamajā dienā es atkal redzēju Mariju, kura man uzsmaidīja un vēlreiz atsita gurnu pret mana galda stūri. Alkas pēc viņas lika man slāpt pēc pieskārieniem un tuvības vairāk nekā jebkad agrāk, un pēc darba es atgriezos pie Linnas. Es dusmojos uz Linnu, ka nespēju iedomāties Mariju viņas vietā, ka viņai nav sava siltuma, ka viņa ir tik kaitinoši klusa un nekustīga un vienaldzīgi piekrīt visam, ko es saku un gribu. Un tomēr es pieskāros viņai, izmantoju viņu teju ar ļaunu prieku par to, ka viņa nespēj pretoties. Vienu reizi man šķita, ka Linnas acīs parādās izteiksme – pārmetums par to, ka manās domās tagad dzīvo kāda cita.

Tā es mocījos, iztēlē mētādamies no vienas sievietes pie otras. Būdams darbā un sarunādamies ar Mariju, es dažreiz ilgojos pēc Linnas, jo ar viņu tomēr bija viegli, man nenācās sarkt, pīties vārdos un drudžaini satraukties, ko viņa padomās un darīs. Kad arvien biežāk notvēru Marijas skatienu, uz mirkli pagriezdamies pret viņas darbagaldu ieslīpi aizmugurē, man pietrūka Linnas tukšo, nekritisko, nepētīgo acu. Reiz kādā piektdienā Marija uzaicināja mani kopā ēst pusdienas, un to laikā cerīgi apvaicājās par maniem nedēļas nogales plāniem, un es nobijies uzreiz izmetu, ka atpūtīšos mājās kopā ar savu draudzeni. Marija nolaida skatienu klēpī, pēc tam arī es, un todien mēs vairs nerunājām.

            Kad dzīvoklī mani kārtējo reizi sagaidīja mēmā, aukstā Linna, es, protams, rūgti nožēloju pateikto. Linna tikai sēdēja klusi izsmējīga, un es sažņaudzu rokas dūrēs, lai nesatvertu viņu un netriektu pret sienu. Bet nespēju nodarīt pāri sievietei, pat plastmasas sievietei ne. Tajā nedēļas nogalē Linnai vispār nepieskāros.

            Marija turpmāk vairs neaicināja mani pusdienās, un arvien retāk uzskrēja manam rakstāmgaldam. Kad viņa attālinājās, mana apsēstība ar viņu tikai auga. Vienreiz pats saņēmos uzaicināt viņu kopā pusdienot, bet viņa tikai kautrīgi nosmaidīja un atteica, ka torīt paēdusi pārāk sātīgas brokastis. Citās dienās, kad ļoti ieinteresēti uzmācos Marijai ar jautājumiem par biroja papīra un kafijas krājumiem, Marija atbildēja laipni, tomēr lietišķi.

            Viss beidzās – vai var teikt, beidzot sākās – tajā vakarā, kad birojā svinējām priekšnieka dzimšanas dienu. Dažus dzērienus boss visiem uzsauca, un pēcāk vairāki kolēģi devās uz bāru, starp tiem arī es un Marija. Es savas saspringtās smadzenes dāsni mērcēju alū, ievēroju, ka arī Marija dzer vairāk nekā es būtu iedomājies viņu spējīgu. Kad citi jau posās mājup, pierunāju Mariju palikt uz vēl vienu glāzi. Viņa vilcinājās, tāpēc es uzreiz pasūtīju divas rumkolas, lai aiziet kļūtu nepieklājīgi. Un tad, kad mēs apsēdāmies pie stūra galdiņa divatā, man sabruka visi aizsargmūri; es Marijai sacīju, ka patiesībā mana tā sauktā draudzene ir nedzīva un pa pusei izdomāta un ka man ļoti patīk Marija, bet biedē tas, cik viņa dzīva un īsta. Marija nesaprata, par ko runāju, bet es baidījos paskaidrot līdz galam. Pasūtīju vēl divus dzērienus un tad izstāstīju viņai par to, cik grūti man bērnībā bija apskaut māti, un par to, kā es nezināju, ko sacīt un kur likt rokas, esot kopā ar Grētu un visām citām sievietēm, kas man jebkad patikušas. Marija saprotoši māja ar galvu. Mēs iztukšojām vēl pa glāzei, un līdz ar pēdējo malku man izdevās saņemt drosmi un mazliet par skaļu Marijai lūgt, lai ļauj man kaut ko parādīt savās mājās. Sacīju un cerēju, ka Marija līdz galam sapratīs tikai tad, kad būs redzējusi savām acīm. Mana dedzība, alkohols, atklājums, ka Marija dzīvo netālu – kaut kas no tā viņu pārliecināja.

Kad mēs ienācām manā dzīvoklī, Linna sēdēja guļamistabā – paldies Dievam, klubkrēslā, nevis gultā. Es iedomājos, cik apkaunojoši būtu bijis, ja viņa kaila vāļātos manā nesaklātajā gultā, un nervozi iesmējos. Bet smiekli apdzisa, kad ievēroju Marijas nopietno seju, kura vērsās te pret bezkaislīgo Linnu, te pret mani. Gaidīju, ka viņa nosauks mani par nožēlojamu izvirtuli vai ko tamlīdzīgu un steigsies uz ārdurvīm, bet tad arī Marija sāka smieties. Skaļi, dzīvi, īsti smieties. Un šie smiekli, kaut arī patīkamākā skaņa, ko jebkad esmu dzirdējis, mazliet biedēja mani, tāpat kā Marijas pieredzējušās, glāstošās rokas, kad viņa man tuvojās, dzērumā aizmirsusi kautrību. Bet tad es uzmetu vēl vienu skatienu Linnai un atcerējos, kā, būdams ar viņu, biju centies iztēloties Mariju. Tas man neizdevās, un tomēr es biju pieskāries Linnai visos tajos veidos, kādos gribēju pieskarties īstai sievietei. Un tagad es rīkojos pretēji: atsaucu atmiņā visus ar Linnu pavadītos brīžus un pieskāros Marijai tāpat, kā tiku to darījis ar Linnu. Liku plaukstas visās tajās pašās vietās, sākot ar matiem, virzoties uz augšdelmiem, vidukli, kājām. Un arī Marija ļāvās, viņa atbildēja maniem pieskārieniem līdzīgi, kā biju iztēlojies Linnu atbildam: izbrauca ar pirkstiem caur matiem, apskāva kaklu, aizskāra krūtis. Kādā brīdī ievēroju, ka Linnas seja ir pavērsta pret mums, gribēju viņai uzmest kādu apģērba gabalu, bet tad atcerējos, ka viņa taču ir tikai lelle, viņa neko neredz.

Tomēr, kad Linnas vietu manā dzīvē aizņēma Marija un mēs sākām dzīvot kopā, no lelles neatsacījāmies. Marija iemācījās ar viņu sadzīvot. Dažreiz mēs trijatā gatavojam makaronus ar čedaras sieru un pekanriekstiem un pēc tam skatāmies “Troņu spēles”. Reizēm Marija strīdas pretī un saka, ka labāk grib pasūtīt picu un skatīties “Seksu un lielpilsētu”, un šādās reizēs es mēdzu pārdomāt ar Linnu pavadīto laiku, paslepus ielikt viņas plaukstu savējā un pasmaidīt par to, cik tā pakļāvīga, tomēr mākslīga, auksta un nevarīga.

            Tikai tad, kad nāk ciemiņi, mēs Linnu noslēpjam skapī. Viņi nesaprastu.

Read more from the February 2018 issue
from the February 2018 issue

Aizmiršana and Mājas

Aizmiršana

Lombardu, kurā atdevām tavus gredzenus,
slēdza.
Sudraba karotītes, ko tev dāvināja kristībās,
ir pazudušas.

Aizmirstība smaržo pēc dezinfekcijas līdzekļa.
Mēs nobārstījām grīdas un savu atmiņu
ar sāli,
tavu vēsturi — ar hloru.

Mēs tik dziļi tevi aprakām,
bet tu
joprojām nāc pie mums sapņos
un pat nesaki ne vārda.

 

Mājas

Atslēga skrapst durvīs.
Vakariņu galds lūst uz pusēm
kā grimstošais kuģis no filmas.
Vienā galā māte, otrā — tēvs.

Ikviens iekrampējas ar skatienu
šķīvī savā priekšā.
Nē, tas nav glābšanas riņķis.

Lustra mirdz visā spožumā
starp telpas Haribdu un Skillu.

Viņi uzvilkuši savas labākās drēbes,
glābšanas vestes palika skapī.

Kuģis grimst,
bet neviens necelsies no galda,
līdz šķīvis nebūs tukšs.

Telefona zvans.
Ziemassvētku eglītes rotājumi
izripojuši pa grīdu.
 
Ģimene —
pie galda viņi runā aplinkus,
bet stikla bumbas plīst zem viņu soļiem
un griež pēdas,
kad viņi iet viens otram pretī
tieši caur sāpēm.

Tas ir vistaisnākais ceļš.
 
 

 

Read more from the February 2018 issue
from the February 2018 issue

Read more from the February 2018 issue
from the February 2018 issue

from the February 2018 issue

from the February 2018 issue

from the February 2018 issue

from the January 2018 issue

Reviewed by Darren Huang

Since her debut novel, Shankini (2006), the Indian writer Sangeeta Bandyopadhyay has been exploring female sexuality with an uncompromising and subversive vision. The radical nature of her works might have contributed to the fact that they remain largely inaccessible in the West—the only title available in translation outside of India up until now was her novella, Panty (2007), which represented Tilted Axis Press’ publishing debut in 2016. In her own country, however, Bandyopadhyay has published nine novels and over fifty short stories over the last decade, and her work has made her a widely discussed and highly controversial author. Now her third novel, Abandon (2008), has just been published by Tilted Axis in a translation by Arunava Sinha (who revised his own previous translation published in 2013 by HarperCollins India). It is an experimental yet human fiction that challenges our notions of the artistic life, and allows us to better understand the furor surrounding Bandyopadhyay’s work.

At the start of the novel, the female protagonist, Ishwari, and her child, Roo, have recently reunited and search the streets of India for shelter. She yearns to write a novel of her own life, but she is poor, her son suffers from severe malnutrition, and she has few job prospects. Ishwari is an example of a fictional character for whom art is not simply a form of escapism from the dreariness of life. Rather, in the Flaubertian tradition, she seeks to live purely for the sake of her art, to engage in experience that would enrich her novelistic creation. It is perhaps unavoidable to see her as a metafictional stand-in for the author: she admits that she is writing the book we have before us. Abandon thus adverts itself as a fiction, a combination of truth and lies, a form of artifice.

As Flaubert quickly discovered when lust and romantic love kept intruding into his hermitic existence, the manipulation of one’s life to serve one’s art is an impossible project. Life is truculent, capricious, and indomitable for even the most resolute of wills. The novel dramatizes the idea that the creation of art demands of the creator a certain amount of self-absorption, cruelty, and willingness to drop one’s attachments. In the past, Ishwari has abandoned her child, supposedly because motherhood suffocated the muse. She is conflicted between the responsibility toward her child and the responsibility toward her art. Ishwari suggests that the choice is often one between compassion and self-realization: “This narrative will continue to shriek as its characters claw their way between the poles of extreme humanity and extreme art.”

Bandyopadhyay ingeniously expresses this conflict as a fragmentation of the mind, a form of schizophrenia. Ishwari possesses a humane, compassionate self and an artistic, self-involved self both grappling for control in the same mind. The artistic persona is dominant and believes that it has invented the more humane Ishwari as a means of functioning in the world. The “I” of the novel is the artistic Ishwari, the Mr. Hyde of the pair, a character capable of manipulation and deceit. She is something of a Scheherazade, a woman barely surviving through the fluent telling of tales. What is important from this unique rendering of the inner life is that the artistic self is the essential self. The artistic consciousness understands the world first and then tries to accommodate itself to reality: “Only I can hear the buzz of crickets in the air. My authentic self is imprinted in my brain, exposed only to me. The Ishwari that Rantideb knows of, that Sukul and Gourohori Babu know of, is only a story. This is the self which needs to be presented at Radheshyam House . . . A person who can ask herself ‘Why am I what I am?’ and receive an answer is capable of creating a new narrative at every sunset.” The narrator suggests the artist peers through many masks and those masks are doffed and shelved in accordance with the circumstances. The artistic self can be monstrous but it justifies itself by reassuring the mind of both the nobility of its purpose and its own authenticity.

Ishwari is the product of an appalling personal history. She has escaped from an abusive, neglectful family and is, from what we can infer, most likely a victim of rape. Adopted and beloved as a child by her foster mother and father, Ishwari became marginalized for the impurity of her lineage when the couple gave birth to a child of their own flesh and blood. Ishwari writes with characteristic fierceness about her attempts in vain to abort her own child: “The truth is: I did not want to give birth to Roo. Roo’s arrival was unintended. I dislike children. You could say I cannot stand them. I made any number of secret attempts to ensure that the embryo lodged in my womb was not born . . . I inserted my hair into my nostrils to induce violent sneezing so that my stomach muscles could put terrible pressure on my uterus and force the foetus out.”

One of the central themes of the novel is the autonomy of the body and how that autonomy is either preserved or lost—in motherhood or sexual encounters. Though Ishwari knows herself to be a highly sexual creature, she often restrains the expression of her own desire. She shamefacedly admits an uncontrollable outpouring of desire when a handsome neighbor appears on his veranda and smokes a cigarette. But when sex does occur, it is on male terms. Ishwari is always the exploited party and often subservient to male desire. Even with the man who claims to love her, a widowed man who hires her as a companion, she quickly loses her excitement and begins to see the sex as a necessary function of her employment: “Over the past month and a half, Ishwari had savoured this love, this eagerness, with every pore in her body, till her wonder dissipated gradually and she grew accustomed to it.” In this novel, sex loses its quality of transcendence. It is a primal act, an act of raw desire rather than a consummation of love. For Ishwari, control over the body may be sacrificed so that the mind can remain pure, autonomous, and possessed by no one else.

Despite all its modern trappings, Bandyopadhyay’s theme is not that novel—the constraint of a female’s self-realization and imagination by moral conventions is a theme as old as Austen and George Eliot. Their protagonists negotiated those constraints but remained within the confines of their patriarchal societies. The novel differs in that Ishwari cannot abide by those constraints and abandons society altogether because artistic creation has become a matter of spiritual life and death. That is, if she cannot create, she cannot live. Society does not let her create, so she must depart from society. One of the greatest accomplishments of this audacious novel is the metaphorical representation of the artistic self as an individual’s dominant life force. The need to create, Bandyopadhyay suggests, is something like a permanent wound—inextricable, smarting with pain, and only denied for so long.

from the March 2016 issue

from the February 2018 issue

from the January 2018 issue

Reviewed by Meghan Forbes

If one has come across any English translations of modern Czech poetry, it is likely to have been something by a member of the Devětsil group, perhaps Jaroslav Seifert, or maybe Vítězslav Nezval. Comprised of young leftist artists and authors primarily living in Prague, Devětsil  paradoxically embraced a raucous Epicureanism alongside the socialist ideals of Marxism-Leninism. With the end of the First World War, the group made an ethos out of play, celebrating Charlie Chaplin and circus clowns, cabarets and cocktails, in its various publications. It is far less likely that the present reader will have heard of the radical Catholic Stará Říše community, which formed in the early twentieth century around the publisher Josef Florian in a village of the same name a few hours southeast of Prague, or the poet Bohuslav Reynek, a representative figure of the collective. Stará Říše put out beautiful editions typically dedicated to translation, a shared interest with Devětsil, but in this case the end goal was rather more morose: to preserve something of European culture against the inevitable flood and fire to come. So it was that in the decade of the Roaring Twenties, while Seifert was writing about sticking his head up women’s skirts “in our all-electric age,” Reynek took a more existentially somber approach: “we’re all drunk with grief. / Where we wander we don’t know.”

These lines, from the 1925 poem “A Fool,” open a new collection of his poems in English translation, The Well at Morning, out now from Karolinum Press. This most recent addition to the Modern Czech Classics series offers a selection of poems and prints by Reynek—who worked as an author, translator, and graphic artist—that spans five decades, from the early 1920s through early 1970s. The translator of this new volume, Justin Quinn, rightly states that these deeply religious poems are “untimely,” but he likewise notes that for many readers (like myself) the church is not what will be central here.

Reynek took the pastoral as his great theme, and Quinn’s deft translations alluringly echo the environmental emphasis of some of his own poems. Reynek lived the majority of his life at his family’s farmstead in the village of Petrkov on the Bohemian-Moravian border, and many of his poems included in this collection center around the details of rural life. Dogs and cats and goats and geese roam the pages. There is a “white ox in the yard” and one finds “cobwebs wound round the empty swallows’ nest.” Even at the site of hearth and home, the day of rest requires a cat for comfort, a Sunday’s stillness complete only with “a book and kitten grey / beneath my hand.” (Reynek’s evident love of feline companionship is echoed in the etching “Still Life with Artist” from 1954, which pictures the artist/poet seated with mug and kitten, and also in one of the beautiful black and white photographs included in the book, by Dagmar Hochová. The artist-with-cat motif also conjures an association with the great Czech writer of a later generation, Bohumil Hrabal.)
 

   
Images: "Still Life with Artist" and photograph of the poet-artist. Used with permission.
 

Although the poems are largely depopulated of people, man occasionally emerges in Reynek’s poetry, most notably to do violence to the natural landscape. In “Carpenters in the Wind,” we do not have the good Joseph but “these men / with their axes. // I’ve lost one of my own. / I’m more and more alone. / These men have finished chopping.” So it is, Reynek would seem to suggest here, that Earth’s destruction might come not through any apocalyptic grand finale but rather as a result of the banal, everyday actions that human beings act out upon their lived environment.

Similarly, the earthly element that often rears its head in vengeance in these poems is not the Pentecostal fire one might expect in the work of a poet associated with an “obscure apocalyptic sect” (as the scholar Martin C. Putna describes Stará Říše in an essay at the end of the book) but rather, snow. In a late poem, titled “Saint Martin,” Reynek details the more sinister aspects of the winter tableau:
 

Snow on the fence. Snow on the cape.
Ice in the hair and on the skin,
on hope, on the bare body’s shape,
across the fields, the days’ chagrin.

Snow falls on human hunger, spreads
on stones as cold as burnt-out coals;
falls on this dog’s unbarking head,
on sparrows perched on odd bean-poles.

 

An earlier standout beauty of a poem—“Advent in Stará Říše” (from Reynek’s post-World War Two collection, itself titled Snow at the Door)—opens ominously: “In the first snows / you see the print / of the last geese.”

Two poems entitled “November” (one from Snow at the Door and another in Swallows Flown, a collection of poems written between 1969 and 1971) mark the month as the true coming of cold. In the first, November is “a sorrel horse with a white blaze” that looks in upon sleepers restless in their grief but safe inside for the moment. In the second, we are warned that “beyond the fence it’s cold. / Death wants some warmth to keep.” November as a harbinger of loss would seem to be a fascination for Reynek, a month that is also depicted in one of the prints included in The Well at Morning. In a monotype drypoint from 1967, two dark figures beside a farmstead are foregrounded by a gaggle of geese who appear to be about to make their exit stage right, bright white against the overwhelming darkness of the rest of the image. They are as though the earliest flecks of snow, which will fall steadily with their departure.
 

Image used with permission.
 

The sixty-odd pages of poems included in The Well at Morning are followed by twenty-five graphic works by Reynek—all expressionistic drypoint etchings, occasionally hand-colored—that maintain a similar preoccupation as his poems, with farm animals and snowy, still landscapes. Some of the selected images are also more explicitly biblical, with several renderings of the Crucifixion and the Pietà. In a particularly interesting version of the latter, “Pietà with Train Stop” from 1968, the biblical scene is situated within the modern-day setting of Petrkov, where a train in the background pulls into the station and tiny bodies mill about, as Mary grieves alone. A burst of red in the direction of the train station is portrayed in an adjacent description as “glowing autumnal trees,” but it is tempting to interpret the color as the final coming of the promised fire.



Image: "Pietà with Train Stop," used with permission.
 

The jacket text of The Well at Morning proclaims this volume to be “the first comprehensive book on Reynek to be published in English,” and this is largely true—only one other publication, a dual-language edition of Reynek’s prose poems Fish Scales from 2001 has been dedicated to the author in English. But the supplementary materials in the book—the explanatory texts accompanying the print works, inclusion of four poems by Reynek’s wife, the French poet Suzanne Reynaud (whom Reynek himself first brought into Czech translation), and three essays on Reynek as poet, artist, and translator—risk weighing down the lightness of the bright white sheets of poems that occupy a mere third of the book’s pages. If a major goal was to assert Reynek’s as a powerful voice in twentieth-century European poetry for an English-reading audience, a larger portion of the available space might have been given over to that work, rendered as these poems are so well by Justin Quinn. At the same time, the inclusion of the four bucolic poems by Reynaud (translated here not by Reynek but by David Wheatley), feels a somewhat inadequate gesture, when one considers that not a single volume in the Modern Czech Classics series is dedicated to a female author.

Overall though, this new book marks a unique and welcome addition from a publisher that has done much to bring the works of Czech authors to a wider readership through its thoughtful and attractive editions. 

from the January 2018 issue

Read more from the January 2018 issue
from the January 2018 issue

Бескемпир

Рев, наполненный гневом и яростью, перешел в долгий тоскливый вой.  Ужас мой  быстро сменился недоумением, потому что этот крик прозвучал летним солнечным днем на территории Академгородка среди новеньких, отделанных розовым ракушечником зданий  научных институтов и домов для их сотрудников.

Я довольно часто приезжала сюда после уроков и на  каникулах, чтобы помочь маме  заполнить десять квадратных метров розово-оранжевой миллиметровки на стене, продолжить полсотни изломанных линий из сливающихся карандашных точек. Муторная, требующая не только дотошности, но и постоянного напряжения зрения  канитель была уже не под силу маме, работавшей на четверть ставки. Ответственность и гордость мешали ей отказаться от адской нагрузки, а начальство, выпестованные ею вчерашние выпускники, старались не замечать этого. Поэтому-то я оказалась в институте и из раскрытого окна услышала крик...

 Я смотрела на маму. Но она, против своего обыкновения, не торопилась ничего объяснять. Как-то виновато она смотрела вниз и молчала. Молчали и ее соседки по кабинету. Крик повторился. Теперь я уже отчетливо поняла, что  кричит человек. Мама настолько сжалась, что я не смогла задать свой вопрос вслух. Я продолжала работать над графиком, мысленно  перебирая возможные объяснения. Крик горя? Вопли алкоголика в белой горячке? Семейная ссора, скандал, побои? Сумасшедший?..

 Вечером, когда по дороге домой мы остались вдвоем, мама, наконец, нашла в себе силы объяснить. Оказалось, это кричала казахская бабушка из жилого дома напротив.

Одна из сотрудниц Института биологии должна была получить квартиру и, чтобы квартира была побольше, прописала к себе проживавшую в  ауле маму. Так многие делали тогда. Для надежности – вдруг комиссия нагрянет или кто донесет – она уговорила старушку  какое-то время пожить с ней в Алма-Ате. Старуха торопилась домой – скучно ей в городе, непривычно,  дочь отговорила: для подстраховки надо бы пожить еще какое-то время с ней, кто-то из соседей может заявление написать, тогда квартиру отберут. Потерпев еще сколько-то, старуха  собралась домой окончательно. Но оказалось, что ехать ей некуда. Дочери в новой квартире хотелось новой обстановки, поэтому она втихую продала родительский дом и на вырученные деньги купила мебель. Ничего страшного: чем старухе куковать одной в ауле, топить печь и таскать воду, пусть поживет с дочерью в городской квартире со всеми удобствами.

 Что было делать? Старуха согласилась.  Академгородок тогда находился в пустынном зеленом массиве. Ниже – Ботанический сад, справа – пустующая территория КазГУграда. Привыкшая целый день двигаться, быть ближе к земле, старуха начала, было, выходить на прогулки.  Но тут начались проблемы. Она, всю жизнь прожив на одном месте, в маленьком степном ауле, на старости никак не могла научиться  ориентироваться на новой, незнакомой местности, среди густых зарослей деревьев и неразличимых, на ее взгляд, многоэтажных домов. Она несколько раз заблудилась так, что  искали ее всем домом, чуть ли не милицию вызывали. Пришлось ограничить прогулки одним двором.

Новая беда: в отдаленном ауле, где почти не было приезжих,  она никогда в жизни не запирала дом на замок, а потому и в городе то забывала закрыть дверь на ключ, то оставляла его где-нибудь. Дочь  совсем перестала давать ей ключи. Когда дочь утром отправлялась на работу, мать выходила вместе с ней во двор, сидела на скамеечке, разговаривала с прохожими, и так до возвращения дочери с работы. Соседи, жалея старуху, приглашали ее к себе попить чаю. Но дочери не нравилось, что  мать, как бездомная побирушка, ходит по соседям, и, уходя на работу, она стала закрывать ее дома одну.

Вначале бабушка еще выбиралась во двор по вечерам, но смена климата и привычного образа жизни  сказались на ее здоровье, она все больше слабела. Подниматься на пятый этаж  становилось все труднее. С наступлением зимы она перестала  выходить из дома. Одиночное заключение  в каменной коробке привело к помутнению сознания. Теперь она время от времени выбирается на балкон, смотрит на горы вдали, на сады вокруг, на спешащих по своим делам  людей внизу. И кричит…

В Алма-Ате 60-70-х старшее поколение в казахских семьях было представлено почти всегда лишь аже или апа – военными вдовами. Если  шал не погиб во время войны, то старики обычно вместе доживали свой век в ауле. А вот овдовевших пожилых женщин их дети всеми силами пытались уговорить переехать в город – нянчить внуков, прежде всего. Была, конечно, и любовь, и стремление избежать укоров «бросили старуху одну».

Лишь теперь понимаю, как трудно было нашим аже прижиться в каменном чужом городе, где царили совсем другие нравы, где за двухкилограммовый, завернутый в целлофан, сверток костей надо было отстоять в душной очереди несколько часов, где  внуки часто не знали ни слова на родном языке.

Сам городской быт был для них не просто непривычен, он вступал в противоречие с традиционным воспитанием и чувством благопристойности. Земляк моей мамы, подполковник КГБ, когда его навещала мать, был вынужден в центре города рано утром и поздно вечером выводить старушку в кусты, потому что мысль справлять физиологические потребности в доме ее шокировала. «Не дай Бог, сын, невестка или внуки услышат журчанье!» Комичная, вроде бы, ситуация, частный факт, но  ведь сшибка менталитетов, на самом деле.

Американский психолог Эрик Эриксон пишет, что у индейских девочек, воспитывавшихся в интернатах,  часто начиналась депрессия из-за разного понимания чистоты в родной семье и в интернате. Для индейских матерей была важна ритуальная чистота дочерей, а для белых воспитателей – санитарно-гигиенические правила. В результате девочки-подростки чувствовали себя грязными и там, и тут. К тому же индейцы считали, что экскременты должны подвергнуться очищающему воздействию солнечных лучей и ветра, ужасались  обычаю белых скапливать и гноить нечистоты в одном месте. Что думали белые по поводу индейцев, нам – горожанам – ясно без слов. Но первые перепланировки в городских квартирах казахов, когда это стало возможно во время перестройки, касались именно туалета. Дверь туалета, выходившую в один коридорчик с кухней, старались переставить, вывести в прихожую. В современно спланированных квартирах вход в гостевой санузел часто попадает в поле зрения сидящих за столом в объединенной с холлом большой комнате, что по-прежнему смущает тех, кто сохранил рудименты традиционного воспитания.

Мать подполковника так и не смогла привыкнуть к городу: приезжала, впадала в депрессию, звонила нашей бабушке по маме – нашей Әже, просила приехать в гости. Әже пыталась «вправить мозги» землячке: да, здесь тошно, но той с байгой  для тебя я организовать не смогу, приди в себя, сын днем и ночью на работе, невестка в больнице, подумай о внуках,  давай хоть в магазин за продуктами сходим. Но подругу магазинная толчея и необходимость объясняться по-русски с хамовитыми продавщицами страшно пугали. Она уехала, наша Әже прижилась в Алматы. Но чего ей это стоило, знала лишь она сама.

В конце 80-х мы как-то смотрели с ней по ТВ передачу о турецком сельском празднике со скачками и прочим. Реакция Әже была совершенно неожиданной для меня. Она со вздохом подытожила увиденное: счастливые, на равнине живут… А ведь она, когда была помоложе, уступив напору зятя – общественного инструктора по туризму,  пару раз вместе с нами сходила в горный поход. Но торжественная красота Алатау, как оказалось, совсем  не воодушевляла степнячку.

Лишенные привычного образа жизни и родственного коллектива, казахские бабушки пытались воссоздать  свой мир в городе. Дети и внуки – это прекрасно, но казахи сверстников называют «своим народом», последующие же поколения –  это «племя младое, незнакомое», поселившееся на опустевшем стойбище.  Переживший ровесников старик – это человек, случайно отставший от своего кочевья и потому гостящий у новых поселенцев. Таков постоянный образ традиционной культуры.

Перебравшиеся в город к взрослым детям старые вдовы были уязвимы социально и психологически,  часто оказываясь заложниками вдруг ожесточившихся от городской жизни детей. Гордость мешала им вернуться к родне в аул, публично признать, что с их детьми что-то не так.

В детстве и юности Әже была для меня главным человеком, а потому отношение к бабушкам было для меня чуть ли не  основным критерием оценки людей. Я видела, как избалованный городской подросток, доставлявший немало проблем своим родителям, привычно садился на корточки, чтобы обуть свою ажеку, на спине выносил ее во двор, звонил в двери ее подруг, а потом заносил обратно на  какой-нибудь четвертый этаж, и так – каждый день. Я  видела, как пристыжено возвращается наша Әже после попытки выразить соболезнования  в связи со смертью подруги ее семье, потому что семья никакого горя не испытывает и в соболезнованиях не нуждается. Но больше всего  были интересны мне сами бабушки, каждая из них.

Одна  моя старшая подруга недавно сказала мне: ты во многом еще ребенок, и в тоже время ты намного старше меня, иногда ты мне кажешься такой древней, старше моей мамы. Наверное, это действительно так. Еще подростком  мне было интереснее с малышами или девяностолетними старухами, чем со своими сверстниками. Но зато я могу кое-что рассказать о мире, уже ушедшем в небытие. Сейчас таких казахских аже почти не осталось.

Я назвала этот цикл зарисовок «Бескемпир» («Пять старух»), потому что это распространенное в казахском фольклоре и топонимике понятие. Дело в том, что (обоснованная уже очень давно,  не то академиком А. Маргуланом, не то академиком  А. Коныратбаевым) этимология казахского слова «кемпір» – «кам пір», где слово «кам»  означает «шаман», а  «пір» – это «духовный наставник, сверхъестественный покровитель» и т.д. Предполагается, что изначально слово «кемпір» означало покровителей-владык природных стихий и явлений в облике пожилой женщины. А уж потом смысл его профанизировался, стал таким, какой мы знаем.

Если у индоевропейцев, например, громовержец – это бог-мужчина Зевс или Тор, то у тюрков это «кемпір», «бабушка-громовница», как принято сейчас формулировать. Такова особенность прототюркской и тюркской мифологии, матриархальный характер которой прекрасно показал С. Кондыбай. Тюрки – охотники, скотоводы и воины – поклонялись своим матерям. Таким образом, Бескемпир – это название некоего древнего пантеона божеств.

Рудиментом этой мифологии является обычай проносить новорожденного из семьи, где дети часто умирают, между ног трех или пяти старух. Сейчас этот обычай объясняют стремлением запутать смерть. Изначальный смысл  – в том, что ребенок рождается от «владычиц стихий»,  наделяется их силой. Отсюда фамилия первого казахского олимпийского чемпиона Жаксылыка Ушкемпирова.

Казахские аже не чувствовали себя богинями или хотя бы байбише-матриархами в  Алма-Ате, но судьбы их под конец их дней оказались вплетены в огромное полотнище городской жизни. Иногда мне становится страшно, что в суете они будут окончательно забыты, и я повторяю их имена, точнее, прозвища, так как они редко называли друг друга по именам – отголосок древнего табу. Астархан шеше, Сары кемпір, Өскемен кемпір, Офицердің кемпірі... Других – ушедших раньше нашей Әже – я помню плохо, при жизни они были для меня лишь ее подругами. Те же, кто пережил Әже, кого я приглашала на ее поминки, своим уважением к  нашему горю и своим теплом помогли  пройти через самый темный период моей жизни. Когда ушла последняя из них – шустрая и хвастливая Офицердің кемпірі (я даже успела узнать ее настоящее имя – Нурганым), – дверь в этот мир для меня закрылась…

Read more from the January 2018 issue
from the January 2018 issue

Read more from the January 2018 issue
from the January 2018 issue

Read more from the January 2018 issue

from the January 2018 issue

Read more from the January 2018 issue
Like what you read? Help WWB bring you the best new writing from around the world.